| 8:09p |
Kā pareizi piepīpēt rubli
Reiz dzīvoja puisis vārdā Staņislavs Zaicevs, bet visi sauca viņu par Stasiku. Jaunais vīrietis ne ar ko īpašu neizcēlās, tāds jaunietis vulgaris. Nu ja nu vienīgi ar to, ka strādāja krematorijā. Lepoties ar to nelepojās un randiņos parasti teica, ka ir maza biroja administrators, bet ko tu padarīsi, katram savs latiņš, eiriks, savs rubulītis jāpelna.
Stasiks darbu krematorijā sāka kā apkopējs, ar tēvoča ieteikumu, taču pusotra gada laikā uzkalpojās līdz dedzināšanas operatoram. Puisis dažreiz saskuma, ka šādu labu karjeras izaugsmi diemžēl nāksies no CV izlaist, ja vien neplāno nākotni tā vien saistīt- ar mirušajiem, jo nesapratīs tak cilvēki, nesapratīs. Bet ko padarīsi, katram savi santīmiņi, centiņi un kapeiciņas jāpelna.
Rīgas kremācijas centrs bija skaista vieta patiesībā. Trijos stāvos. Iekšpusē skaisti savijās padomju marmora elementi ar labu eiroremontu. Sēriniekiem bija ādas krēsli kur apsēsties un atcerēties aizgājēju. Un protams bija iespēja visu uz vietas iegādāties. Bet Stasiks aiz letes strādāt negribēja, tas viņam likās kaut kā pārāk lietišķi- skatīties uz radinieku asarām un tikai iepazīstināt ar cenrādi : kremācija- 175 lati; izsaku līdzjūtības; steidzamā kremācija-345 lati; lūdzu šeit salvetīte asarām; ozola zārka īre- 50 lati.
Viņa darba pienākumos ietilpa podziņas nospiešana, bet kā jau pēckrīzes laikā, arī kremācijas centrā tika samazināti štati un visi mācēja visu. Ko tikai viņam nebija nācies darīt- ij saģērbt līķi, ij vadīt ceremoniju un vienreiz pat vadīt katafalku. Bet viss parasti notika bez pārsteigumiem, jo nu būsim godīgi mirušie jau nekur neaizskries un viņu radinieki necik, kad naudiņas samaksātas.
Sestdienas agrā rītā Stasiks saņēma zvanu no priekšnieka. Lūk lieta tāda, ka vecā alkaša Igora sieva zvanījusi un teikusi, ka vīrs atskurbtuvē- tātad darbā nebūšot. Vārds pa vārdam un lūgums puisim ierasties darbā un glābt kas glābjams. Diena kā nekā solījās būt pāraizņemta, jo sestdiena tak- populārākā bēru diena. Stasiks ilgi nelika lūgties un solījās pēc 40 minūtēm būt klāt.
Tiešām, neilgi pēc zvana, jaunais vīrietis ieradās darba vietā un ķērās pie pienākumu veikšanas. Atripina zārku no uzprišināšanas zāles, kur līķim uzvilkts labākais uzvalks vai gluži pretēji- itin nekas, uzripina priežu kasti uz 90.gados pirktās amerikāņu krāsniņas, nospiež pogu, pagaida 30 minūtes, iet pelnus savākt urniņā un urnīti atdod izvadītājam. Nekāda raķešzinātne. Krāsnis trīs, atpūtas nav. Diena patiešām bija saspringta, priekšnieks bija saplānojis visu minūti minūtē un neviens deglītis nedrīkstēja stāvēt izdzisis ilgāk par minūti. Hops kā viens ārā, tā nākamais iekšā. Dzīvo cilvēku arī kā biezs- iekšā vairākas izvadīšanas, ārā katafalki tik braukā ārā un raudošas sievietes melnās drānās apskaujas ar sen nesatiktiem radiniekiem.
Tā puisis darbojās līdz pulkstens trijiem pēcpusdienā un jau atkal devās pēc nākamā zārka, kas bija jāstumj uz siltajām krāsnītēm. Bet no viņa rutīnas viņu izrāva sieviete, kas zālē stāvēja pie atvērta zārka, ar uzvalku rokās. Varu jums tikai pastāstīt, ka nevienam nepiederošam zālē nekad nav jāatrodas, kur nu vēl pie atvērta zārka un ar uzvalku rokās. Stasika pārsteigums bija neviltots un viss ko viņš varēja izdvest pirmajā minūtē, bija skaļš HEI. Sieviete atglauda savus garos, brūnos matus, noslaucīja no sejas asaras un uzrunāja Stasiku pirms viņš bija viņu bezceremoniāli iztriecis ārā: " Atvainojiet, es zinu, ka šeit nedrīkstu atrasties, bet šajā zārkā guļ mans vīrs. Viņam mugurā ir viņa mātes vilktais uzvalks, ko vinš nevarēja ciest. Viss ko es vēlos, lai viņš aiziet tai saulē, ģērbies skaists kā pats būtu vēlējies". Stasiks iemeta aci zārkā un atzina, ka vīrietis tiešām bija briesmīgā, brūnā vilnas uzvalkā, bet tā kā ļoti negribēja zaudēt darbu, tomēr lūdza sievieti pamest telpas. No brunetes acīm izšāvās asaru virkne un viņa sāka lūgties: " Lūdzu, lūdzu, ļaujiet man pārģērbt vīru! Neviens neuzzinās tak, jo drīz viņu pārvērtīsiet pelnos! Lūdzu! Es jums samaksāšu 200 latus, ja ļausiet man šo prieku- ļaut vīram aiziet tā kā viņš būtu vēlējies". Stasiks apdomājās un saprata, ka 200 lati jau nu gluži makā paši nekrīt un piekrita ar noteikumu, ka viņa visu izdarīs ātri. Lai pasteidzinātu visu, puisis pat palīdzēja pārģērbt nelaiķi, tik piefiksēja, ka jaunais uzvalks, kas izskatījās tik gluds, ir ar kaut kādiem gabaliem iekšā, bet nepievērsa tam pārāk lielu uzmanību, jo bija ļoti jāsteidzas, lai neaizkavētu visas atlikušās bēres tajā dienā.
Kad mirušais bija pārģērbts, sieviete apskāva Stasiku un iespieda viņam rokās desmit divdesmitlatniekus. Puisis tik ātri ātri stūma zārku uz krāsniņām, jo dikti daudz laika jau bija iekavēts. Pēc tam jau viss ierastais- zārks uz letes, nospiežam pogu un turpinam darīt pārējo iekavēto. Bet kas tev deva- pēc piecām minūtēm pie Stasika pieskrēja manāmi satraukts priekšnieks, kurš bļāva:" Vai tad nu atkal esi ielicis to trako krāsoto zārku? Ārā viss melnos dūmos, atraitnes sodrējos!" Stasiks taisnojās, ka neesot gan licis nekādu krāsoto zārku iekšā, bet ātri vien saprata, ka pie vainas varētu būt pārģērbtais uzvalks un neko nepaskaidrodams skrējis atpakaļ pie krāsniņām. Viņš ātri nospieda izsēgšanas pogu, lai apturētu atlikušās 25 minūtes degšanas. Abi ar priekšnieku izvilka ārā gandrīz sadegušo kasti un appūta ar ugunsdzēšamajiem aparātiem. Kad viss bija beidzis kūpēt abi tad nu sāka skatīties- kas nomelnējis ārā stāvošo atraitņu ģīmjus. Uzvalks bija stipri apdedzis un no oderes pilēja... darva. Pēc sīkākas apskates izrādījās, ka uzvalks ir pilns ar divdesmitlatu banknotēm, kas satītas kā pīpīši un salīmētas ar melno darvu. "Šitādi brīnumi vēl nebija redzēti"- lēni novilka priekšnieks-:"vai tad Igors arī vakar bijis pālī, ka tādu uzvalku nav pamanījis?" Bet Stasiks godīgs puisis, pateicis bisu kā ir. Priekšnieks tik nopūtās, uzšāva Stasikam pa ausi un aizgājis uz zāli meklēt garmataino bruneti un atgriezās jau pēc pāris minūtēm.
"Nu stāsti zilacīt, kas tev par putniem galvā un kāpēc no skursteņa melni, sodrējaini dūmi nāk? Kas tie par darvainiem rublīšiem nelaiķa uzvalkā iešūti?", prasīja priekšnieks. "Redziet cienītais", iesāka sieviete :" Lieta tāda, ka mans vīrs bija baudkārs cilvēks visa mūža garumā. Antons mīlēja smēķēšanu, naudu un par visu vairāk- sievietes. Diemžēl pēdejos gados, lai gan vēljoprojām laulāts ar mani, patiesībā savu sirdi bija atdevis padauzai, kas dzīvoja pilsētas otrā galā. Un vakar es uzzināju, ka visu savu kapitālu viņš testamentā novēlējis tai maukai. Es divas dienas meklēju izeju no šīs situācijas, bet sapratu, ka tas cūka atstājis manu nabagu, bet mazo staiguli ar visu, ko es palīdzēju nopelnīt. Tad es izlēmu, ka neļaušu viņai nopelnīt tādu bagātību ar savu pakaļu un ja nebūs man, tad nebūs nevienam! Izņēmu naudinu no bankomāta un visu naudiņu simboliski satinu viņa iemīļoto pīpīšu formā un saziedu ar darvu, lai ātrāk sadegtu. Atārdīju uzvalka oderi un uzmanīgi sabāzu visus zaļos, darvainos rubulīšus tur un rūpīgi aizšuvu ciet. Pēc tam bija tikai jāsamaina uzvalki un jāļauj jūsu darbiniekam aizpīpāt tie īpašie rubulīši."
"Putni, kas putni ja greizsirdība pat pāri kapa malai": noteica Stasiks un nervozi aizpīpēja Red&White, cerot ka nezaudēs darbu. |