Iesākumam - viens no "mūžīgajiem jautājumiem" - vai dzejā būs būt stingrai formai vai ne. Vai dzejā nepieciešamas atskaņas un pantmērs, vai arī visbrīvāk savas domas var izteikt baltajā pantā? (Vai varbūt ir tā, kā pēdējā laikā šķiet man - ka stingrā forma tieši palīdz atbrīvoties, jo, verlibrā rakstot, tev nav ne mazākās iespējas attaisnot kādu savādu tēlu ar "man bija nepieciešama atskaņa".) Vai pieiet dzejai kā amatniecībai ir noziegums pret radošo garu, vai arī, gluži otrādi, noziegums pret radošo garu ir rakstīt, "kā sanāk"?
Un kādu dzeju ir vieglāk un patīkamāk lasīt - stingrās formās vai verlibrā?
Man pašai, piemēram, pēdējā laikā patīk rakstīt stingrā formā, lai uzturētu sevi formā, atvainojiet par kalambūru. Un es dievinu labu dzeju stingrā formā, piemēram, Liānas Langas "iepūt taurītē, skorpion!". Vai - Klāvs Elsbergs. (No otras puses - Andra Manfelde, kas diez vai jelkad rakstīs stingrā formā, bet tajā pašā laikā man liekas viena no labākajām jaunajām dzejniecēm.)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}