sapņojam


mass destruction @ 10:53

[info]bikini_kill:

visbiežāk es sapņoju holivudas cienīgus dabas katastrofu sižetus. no bērnības tās ir viesuļvētras, kuru ir daudz un kuras nāk no tāluma. pēdējā laikā to ir ne vien daudz, bet tās arī posta, teiksim, rīgas centru un visi ir panikā. (bet šie sapņi ir interesanti un man patīk)
viesuļvētrām klāt piebiedrojušies cunami cienīgi viļni: braucam trolejbusā pa vanšu tiltu, kreisaja pusē pāri akmens tiltam nāk masīvi viļņi un paceļ mūsu nabaga trolejbusu nenormālā augstumā. kamēr trolejbuss "sērfo", vadītājs bļauj "mēs visi mirsim!!!", un tad gāžamies zemē. bet notiek gļuks - trolejbuss automātiski pārtop par lidmašīnu un veiksmīgi nosēžas pie pieturas "ķīpsala". viļņu nekur nav.

šonakt bija nedaudz citādāk: ar draugiem atpūtos kaut kādā kūrortā pie skaistām klintīm. starp divām klintīm atrodas milzīgs aizsprosts un HES: no viena puses ezers kalnos - no otras jūra un pludmale un daudz cilvēku. aizsprosts, šķiet, savu laiku ir nokalpojis un dod par to zināt, kad pēkšņi pāri nabaga tūristiem gāžas ūdens vājprātīgos apmēros. te notiek kārtējais sapņa gļuks - es ieskrienu viesnīcā, kura ir tieši zem aizsprosta, bet kuru dīvainā veidā ūdens masas neskar, tomēr turpinu cauri tai skriet, jo no jūras puses atkal nāk nenormāls cunami vilnis (???). dīvaini ir tas, ka izskrienot pa otru viesnīcas galu, manā priekšā ir latvijas cienīgi lauki kaut kādā februāri, bet viļņi turpina nākt. pēkšņi uzduros mammai un randomiem cilvēkiem, kuri nez kāpēc atrodas manā sapnī, bet beigas atkal pārslēdzas uz kūrortu, kas izskatās sagrauts, cilvēki skraida apkārt, vaimanā un meklē savus pazudušos. atrodu vienu no manām draudzenēm, mēs skumīgi noskatāmies visā ainā, jo zinām, ka tūlīt nāksies doties atpazīt savus mirušos draugus.
pamodos, sajūta nebija no patīkamākajām.