sapņojam

dreemmen:
Kā jau parasti kā viss sākās nevaru atcerēties, tāpēc sākšu no kkur no vidus:

Mans elements ir uguns un mana daba ir kā tās neapstādināmā vēlme aprīt visu. Tāpēc man divroku platasmens zobens ir no puscaurspīdīga, ugunsoranža akmens.
Man pretī, drošā attālumā stāv dēmons, kuram lemts paverdzināt pasauli. Liels muskuļains stāvs ar buļļa galvu un asti. Tas izdod skaļu rēcienu, pavēršot galvu pret debesīm. Uz visām pusēm lielā ātrumā aiznesās maģijas vilnis, iekrāsojot visu, kam pārlūst pāri melnā krāsā, kas pamazām izzūd, atstājot visu kā iepriekš. Tikai es saprotu, ka šī vairs nav īstā pasaule, kurā biju līdz šim. Esmu dimensiālā kopijā, kas paredzēta tikai lai mani sakautu. Sākotnējā sajūsma, ka šādi necietīs nevainīgi cilvēki, izplēn, kad apjaušu, ka man nav izredžu uzvarēt dēmonu. Vismaz ne bez palīdzības.

Prātā ir tikai viena doma - man viņa ir jāatrod. Vidusskolniece ar gariem, tumšiem matiem, slaidu, garu augumu un sarežģītu raksturu. Viņa ģērbjas pārsvarā zilā krāsā, tā pasvītrojot savu auksto raksturu. Klasē viņa ir klusa un kārtīga, bet ko līdz lieta nonāca līdz jebkam, ko varētu nosaukt par sacensībām (sportā, mācībās), viņa burtiski atdzīvojās un ar naidīgu sejas izteiksmi metās pierādīt, ka ir labāka par mani. Šķiet mani centieni sadraudzēties arvien vairāk sanaido mūs. Bet man viņa ļoti patīk.

dreemmen:
Pēc pārdesmit kilometriem esmu tikusi iekšā vidusskolas ēkā. Sienas un cilvēki man nav šķērslis, tā, kā viņiem esmu neredzams rēgs. Izlidoju cauri puišu dušām. Šķiet klasesbiedri gatavojas sporta stundai. Ielidoju meiteņu dušās. Te viņas nav. Satraukums aug - ja neatradīšu viņu laicīgi un neiegūšu viņas spēku, alternatīvā dimensija un reālā pasaule desinhronizēsies uz visiem laikiem.

Nonāku sporta zāles koridorī. Pavēršu skatienu un tur stāv viņa. Pēkšņi es vairs neesmu rēgs. Es lūdzu viņas palīdzību. Pastāstu par dēmonu, kuru satiku. Viņa bezkaislīgi piekrīt palīdzēt. Es paprasu viņai parādīt savu īsto formu - formu, kas paredzēta cīņām ar būtnēm no maģiskās pasaules. Viņa zaudē pacietību, saka, ka nesaprot par ko es runāju un pasteidzas man garām uz sporta zāli. Bet es zinu, es jūtu, ka viņa arī ir no maģiskās pasaules, viņa ir līdzīga man.

Esmu tuvu izmisumam un man nekas cits neatliek, kā konfrontēt viņu. Likt sacenties par labākā maģiskā cīnītāja vietu. Tad viņa atklās savu zobenu un, cerams, kad mūsu zobenu asmeņi savienosies, tas notiks arī ar mūsu spēku.

dreemmen:

Sporta zālē jau sapulcējušies daudz cilvēku. Vairs nav jēgas slēpt savu patieso būtību, tāpēc kliedzot pāri visai sporta zālei, izaicinu viņu. Bet, man par pārsteigumu, viņa atsakās. Tas mani sanikno. Esmu pārliecināts, ka viņa atvairītu manu tiešo uzbrukumu ar zobenu, bet negribu riskēt. Ar telekinēzes palīdzību aizlidinu sporta inventāru viņas virzienā. Viņa veikli izvairās. Klasesbiedri ir šokā. Skolotāja īsti nesaprot, kas notiek, bet mēģina mani apstādināt. Ar maģiju izmainu viņu motīvus.

Beigās es un viņa cīnāmies ar monstriem, kurus ir piesaucis dēmons. Viņa ir parādījusi savu maģisko formu un spējas. Man atliek tikai izsaukt viņas naidu uz sevi. Ienīstu sevi par, to ko grasos darīt, bet esmu drošs, ka viņa spēs sevi aizsargāt. Cīņas laikā izceļu milzīgu zemes blāķi, un no liela augstuma nometu viņai virsū. Sagatavojos atvairīt triecienu. Bet nekas nenotiek.

Lielās izbailēs attīru trieciena vietu no zemes gabaliem. Viņas nekur nav. Un tad, pašā apakšā atrodu viņas ķermeni. Krūškurvis no spiediena pārplīsis pušu un zemē izveidojusies asins peļķe. Uz sejas sastingusi tā pati aukstā sejas izteiksme. Paniski cenšos sevi pārliecināt, ka man pietiks spēju viņu atdzīvināt, kaut gan dziļi sevī zinu, ka viņa ir mirusi uz mūžu.

Rokā viņai ir puscaurspīdīgs, zils kristāliņš. Viņas spēks. Un viņas apziņas pēdējo doma - "Paldies, ka esi mans draugs".

negaisiic:
sapņoju, ka sāp galva un devos uz aptieku iegādāt zāles. ( tur )

panacea:

(Ja Jums apnīk, ta sakiet)

Tātad, es turpinu murgot. Katru nakti. Šonakt atkal bija baigais murgs, no kura es pat pamodos. Trīs šausmīgākās lietas:

 3. Es biju 10 gadīga meitenīte, bet izskatījos kā veca tantīte, kura bija bārenīte un kuru visi ienīda un sita. Tad osamam līdzīgs puisis gribēja mani glābt, bet tur nekas neizdevās.

2. Nākamajā sapnī mēs tur bijām kaut kādā dzīvoklī un vienā brīdī paskatoties pa logu redzēju: a) ka tuvojas nenormāla vētra, b) ir saules aptumsums. Bet tas īstenībā nebija saules aptumsums, bet MILZĪGS bišu bars ar MILZĪGĀM bitēm. Tas bars bija kā bumba, bet drausmīgi liels. Nu diametrā kādi nu 100 m vai tā, un pašas bites bija kā milzīgi prusaki. Es sāku bļaut ka jātaisa logi ciet un tikko kā mēs aiztaisījām tā tās bites metās virsū un triecās pret logiem, sienām, apkārtējām mājām. Pie reizes sākās arī tā vētra ar pērkona negaisu un tad tur bija tāda ritīgi apokaliptiska ainiņa.

1. Un vistrakākais sapnis bija tāds, ka es ar vēl kauko indēju žurkas. Ar ciankāliju, kas tobrīd bija tas pats kas zilskābe. Tas ciankālijs bija pulvera veidā un mēs atjaucām ar ēdienu un metām tām žurkām. Vislaik bija šausmīgi bail, ka tik nesaelpojos vai pati nenoriju. Lai nu kā - sametām to saindēto pārtiku un pieskrēja 3 žurkas. Ieēda un sāka šausmīgi raustīties. Divas bija lielas un 1 maza. Viņas tur tādos krampjos raustījās un palika ar ziliem deguniem. Tad viena paskrēja zem klavierēm, un es centos vilkt viņu ārā aiz astes, bet nenāca. Tad es paņēmu to mazo, arī pusdzīvo un mēģināju izvilināt ārā. Bet tad viņas abas sāka lēkāt un raustīties kaut kādā agōnijā, un kost. Un es sapratu, ka ja man iekodīs tad es nomiršu un centos bēgt. Bet tad viena no viņām ar tādu ritīgi zilu degunu man uzkrita virsū un jau koda un tad es pamodos.

P.S. Nu nē - es tiešām laikam ar zinātniskajiem pētījumiem in vivo nedrīkstu nodarboties.