sapņojam

likvidet:

Nu tad es arī. Sapņoju, ka kopā ar diviem cilvēkiem atrodos greznā priekštelpā, kas tālāk ved uz grāmatnīcu. Mūsu uzdevums ir zagt grāmatas(?!). Priekštelpā ir novērošanas kamera, no kuras man nesanāk izvairīties - es neveikli nometos uz zemes, bet rāpojot pa grīdu kamera mani "noķer". Neko, ejam iekšā grāmatnīcā, tur jau dusmīga kundze stāv pie kases un saka:"Nu ko, esi atnākusi zagt? Vai tad nezini, ka grāmatu zagšana ir pats lielākais noziegums?" Es samulstu, nevaru izdomāt, ko teikt, galu galā sāku nervozi runāt\bļaut:"Un kā tad ar cilvēku nogalināšanu, ar nožņaugšanām?" Saruna turpinās, es jūtos nožēlojama un tizla, pavirši pārcilāju pāris grāmatas, un tad pievienojos saviem biedriem, kuri kaut kur starp grāmatu plauktiem lavās. Viens no biedriem saka, ka mums jāmeklē tāda un tāda(nosauca kādu man nepazīstamu vārdu, kuru neatceros) mākslinieka grāmatas. Nospriežam, ka esam palikuši pārāk aizdomīgi, un vienam no mums ir jaietērpjas garā, kuplā kleitā, zem kuras pārējie divi palīdīs apakšā un kamēr kleitā ietērptais nevainīgu sejas izteiksmi staigās apkārt, mēs no kleitapakšas nemanot spersim grāmatas. Plāns izdodas, ejot jau ārā no grāmatnīcas, zvana sirēnai līdzīga skaņa, mēs pagriežam galvas atpakaļ, izrādās - kāds cilvēks turpat ir nogalināts un tagad noasiņo aiz mūsu mugurām. Ejam prom atrā solī, ieejam citā telpā, kur notiek kāda lekcija, jūtos piedzērusies, reibums pieņemas spēkā, līdz viss sāk jau virpulī mesties, sēžu solā un mocos ar nelabumu.
Mostos.

cannibalsmith:

Šonakt man bija sapnis par to, ka man ar nazi iegrieza vēderā un sāka tecēt laukā kartupeļu biezputrai līdzīga masa. Sajūta protams dīvaina. Atgūlos un mēģināju piezvanīt ātrajiem, bet šie necēla klausuli. Tā es zvanījos kādu pussapni... vairākas stundas. Pēc laika, tā kartupeļu biezputra bija mazliet sacietējusi un es izlēmu pats aizbraukt uz slimnīcu. Braucu uz slimnīcu, kas atradās uz ziemeļiem no Londonas. Tad es teleportējos atpakaļ uz Londonu un atrados pretī teminālim, kur man jāpasūta ārstēšana. Es nospiedu ne to pogu un man atkal bija jābrauc uz to slimnīcu. Taču es konstatēju, ka kamēr es šitā čakarējos mans vēders jau sadzijis. Tad sāka zvanīt modinātājs.

josephine16:

Šonakt sapnī man viens pateica, ka es miršot jauna. Es ar tādu mierīgu attieksmi atbildēju: "Ā! Jā, es zinu... 23 gados."