„Atkarība raksturo katru
mīlas stāstu, kam pamatā ir neprātīga kaislība. Viss sākas ar to, ka dievināšanas
objekts sniedz reibinošu, halucinogēnu devu kaut kā tāda, par ko jūs nemūžam
nebūtu uzdrošinājies teikt, ka pēc tā kārojat, - sava veida emocionālu dubultnarkotiku,
kas sastāv no apdullinošas mīlas un bangojoša uzbudinājuma. Drīz vien jau jūs
ar katram narkomānam raksturīgajām slāpēm un apmātību sākat pieprasīt šo kvēlo
uzmanību. Kad narkotiskā viela kavējas, jūs tūdaļ kļūstat slims, traks un iztukšots
(nemaz neminot aizvainojumu pret piegādātāju, kurš pats pamudinājis jūs uz šo
atkarību, bet tagad atsakās izsniegt labo vielu – par spīti tam, ka jūs zināt:
viņš to kaut kur slēpj, sasodīts, jo viņš taču agrāk deva jums to par brīvu). Nākamajā
stadijā atkarīgo jau var sastapt izkāmējušu un drebošu tupam kaktā, gatavu pārdot
savu dvēseli vai aplaupīt kaimiņus, lai tikai vēl vienu reizi dabūtu šo vielu. Pa to laiku apjūsmas objekts
pamazām sāk just pret jums riebumu. Viņš raugās tā, it kā jūs nepazītu, ne
vairs kā uz būtni, kuru reiz tik kaisli mīlējis. Ironiski ir tas, ka jūs pat nevarat viņam to pārmest. Palūkojaties
vien uz sevi. Jūs esat kļuvis par nožēlojamu nelaimes čupiņu, līdz nepazīšanai
pārvērties pat paša acīs.
Te nu tas ir. Jūs esat
sasniedzis apmātības galējo robežu – savas personības pilnīgu un nesaudzīgi
degradāciju.”