29. · februāris

Ak, tu manu mīļo lesbīt. Tu, kas guli ar sievietēm. Pasargāta no trīcošiem, bīstamiem vīriešu locekļiem, kuri izvemj sliktas vēstis. Guli mierīga. Ar ko gribi. Guli zemā gultā un nedomā par demogrāfiju, aizmirsti par reproduktīvo veselību. Spēlējies ar savu un partneres augumu zem atvērta lietussarga, pret kuru rīb spermas pilieni, - jūsu vēders un klēpis ir kārtīgi aizšūts, lai tajā nekas neiedzīvotos. Vientuļas, neieņemamas salas. Iekārotas, bet neiekarotas jaunavas bezhlīna zonā.

--

Kad ārstiem nolaižas rokas, tās paceļ priesteri. Balti halāti, melni talāri. "Pēc veiksmīgas operācijas Gēteborgā mājās pārradies pirmais islandietis ar pārstādītu dvēseli." Tā taču kaut kur bija rakstīts, vai ne?

Tajā naktī es sapratu, ka mīlestība nevar būt ne laimīga, ne nelaimīga. Tā jebkurā gadījumā ir nepanesama. Es gulēju uz grīdas un sapratu, ka nesaprotu, KO ES ĪSTI GRIBU??! Ko-o-o?!! Es iemigu pret rītu. Saritinājos kamoliņā tieši uz grīdas blakus gultai un aizmigu. Pa miegam es novilku no gultas spilvenu un segu. Es pamodos pusdienlaikā. Taču nedomājiet, vieglāk man nekļuva. Es pamodos tā, it kā mani būtu ieslēguši tajā pašā vietā, kurā izslēdza. Es jau teicu, ka dzīvoju it kā vienu pašu bezgalīgu dienu. Diena nebeidzās...

Es pamodos un bez īpašam cerībām uzspiedu Viņas numuru. Viņa atbildēja. Atbildēja... un runāja tā, it kā tās sarunas vakar universālveikalā nemaz nebūtu bijis... vienkārši nebūtu bijis. Es uzreiz sapriecājos un atžirgu.

Visneizturamākais šādā stāvoklī ir pārejas no cerībām uz izmisumu, no pārliecības uz šaubām un atpakaļ. Šie lēcieni - visasiņainākā sinusoīda, kādu vien iespējams iedomāties.