Tajā naktī es sapratu, ka mīlestība nevar būt ne laimīga, ne nelaimīga. Tā jebkurā gadījumā ir nepanesama. Es gulēju uz grīdas un sapratu, ka nesaprotu, KO ES ĪSTI GRIBU??! Ko-o-o?!! Es iemigu pret rītu. Saritinājos kamoliņā tieši uz grīdas blakus gultai un aizmigu. Pa miegam es novilku no gultas spilvenu un segu. Es pamodos pusdienlaikā. Taču nedomājiet, vieglāk man nekļuva. Es pamodos tā, it kā mani būtu ieslēguši tajā pašā vietā, kurā izslēdza. Es jau teicu, ka dzīvoju it kā vienu pašu bezgalīgu dienu. Diena nebeidzās...
Es pamodos un bez īpašam cerībām uzspiedu Viņas numuru. Viņa atbildēja. Atbildēja... un runāja tā, it kā tās sarunas vakar universālveikalā nemaz nebūtu bijis... vienkārši nebūtu bijis. Es uzreiz sapriecājos un atžirgu.
Visneizturamākais šādā stāvoklī ir pārejas no cerībām uz izmisumu, no pārliecības uz šaubām un atpakaļ. Šie lēcieni - visasiņainākā sinusoīda, kādu vien iespējams iedomāties.