|
|
|
Augusts 10., 2003
blondulla
| 19:00 - Kā Elza „Karmenu” baudīja
Racoona negadījums kinoteātrī atsauca atmiņā gadījumu, kas notika ar nu jau zināmo Elzu citā, mazliet smalkākā teātrī – Latvijas Nacionālajā operā.
Notikums no ne pārāk senas pagātnes.
Pēc ilgas un garas pierunāšanas, izmantojot savu sievišķo šarmu un viltību, Elza beidzot panāca, ka mīļotais (toreiz) draugs ZēBē padevās un, lai arī bez īpašas degsmes un sajūsmas, tomēr piekrita doties uz operu. Uz „Karmenu”, ko tik ļoti vēlējas redzēt un dzirdēt Elza.
Te uzreiz svarīgi ir paskaidrot, ka Elzai un ZēBē bija (patiesībā vēl aizvien ir) atšķirīgi šitie bioritmi, ibioritmi vai kā nu tos sauc, vienkāršāk izsakoties, – Elza bija izteikta „pūce”, bet ZēBē – „cīruļu cīrulis”. Neticiet, ja kāds jums stāsta, ka tam nav nozīme divu cilvēku attiecībās. Un kā vēl ir. ZēBē jau ap pulksten 9-10 vakarā palika gurdens un sāka snaust, bet ap 11 parasti jau bija izrubījies. Turpretī Elzai tas bija ļoti aktīvs diennakts laiks, kad miegs vēl ne tuvu nenāca.
Zinādama šo ZēBē, ēēē... īpatnību (ZēBē gan uzskatīja, ka tieši Elzai ir īpatnējs diennakts ritms), Elza tālredzīgi iepriekš pabrīdināja, lai ZēBē pirms operas kārtīgi izguļas. Tā kā tā bija sestdiena, ZēBē tā arī darīja – gandrīz pusdienu nogulēja, gatavojoties operai.
Bet Elza kā ūdenī skatījās... Uvertīra un pirmais cēliens pagāja vēl puslīdz normāli. Taču jau otrā cēliena laikā, Elza piefiksēja, ka ZēBē sāk aizdomīgi klanīt galvu un ik pa laikam pievērt acis. Neticēdama, ka tā ir Bizē mūzikas spēcīgā ietekme, kas liek ZēBē aizgrābti aizvērt acis, Elza saprata, ka viņš ir uz iemigšanas robežas. Pēc pāris Elzas dunkām pa sāniem ZēBē atkal stalti izslēja galvu un plati ieplestām acīm atkal raudzījās uz skatuvi. Raudzījās, bet ne ilgi...
Galva atkal šļuka aizvien zemāk un zemāk, klakc!, acis bija ciet, un tad sekoja pats dramatiskākais moments, var teikt, operas kulminācija (tiesa gan, skatītāju zālē) – ZēBē iesnaudās un... no visa spēka iekrācās! Kā jums tas patīk?!! Lai arī mūzika bija diezgan skaļa, Elza to nevarēja nedzirdēt. Un ne tikai Elza, bet arī blakus, priekšā un aizmugurē sēdošie kaimiņi. Situācija bija traģikomiska. Bet Elzai kaut kā smiekli nenāca, pāris spēcīgas dunkas pa ZēBē ribām, un viņš pamodās, pirmajā mirklī vispār nesapratis, kas notiek, kur atrodas un kāpēc viņu iekausta. Lieki teikt, ka tā nebija vienīgā reize, kad ZēBē iesnaudās un iekrācās. Arī pēc stiprās kafijas, kas starpbrīžos tika izdzerta operas kafejnīcā, nekas īpaši nemainījās. Snaudiens, krāciens, belziens ar elkoni, īsa pamošanās. Kaut kur fonā – Karmenas un Hosē kaislības. Un tā praktiski līdz operas beigām.
Nelīdzēja ne ZēBē atvainošanās, ne Elzas humora izjūta, „Karmenas” baudījums bija neglābjami sabojāts. Vispār jau pati Elza arī nebija bez vainas. Nebūtu bijusi tik ietiepīgi uzstājīga, vakars operā būtu izvērties citādi – varbūt bez kavaliera, bet toties uzmanība būtu pievērsta tikai un vienīgi skatuvei, nevis blakussēdētāja uzvedībai.
Nav jābūt gaišreģim, lai uzminētu, ka tā bija pirmā un pēdējā reize, kad Elza uz operu devās kopā ar ZēBē.
|
Comments:
Star citu, tā var notikt ne tikai ar cīruļiem. Kad es biju uz patriarhu kora dziedājumiem Doma baznīcā, es visu koncerta laiku nocīnījos ar vēlmi aizvērt acis, nokārt galvu, aizmigt un droši vien nokrist no sola. Caur murgiem es jau redzēju virsrakstus nākamās dienas avīzēs - "Studente-ateiste nositusies garīgās mūzikas koncerta laikā". Lieki teikt, ka no mūzikas nesapratu neko.
:) Varbūt mūzikas iespaidā nokļuvi transā;) |
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}