|
|
|
Janvāris 24., 2005
sick_among_pure
| 01:02 - "Cakespotting" jeb Stāsts par Pīrāgu
Nu vispār šis būtu jāstāsta Krūmam (ne tas kas no radi NABA), jo es neko neatceros un viņam tas sanāk daudz labāk, bet viņš tik bieži to ir stāstījis, ka mēģināšu šo to te rekonstruēt.
Tas notika kādus gadus 4 1/2 atpakaļ. Laila mūs bija uzaicinājusi uz pirti, mums bija jābrauc uz Zaķusalu, bet laiks vēl bija briesmīgi daudz. Man bija nauda un es iegādājos pāris markas (tb lsd) un pusgramu vitamīna. Krūms ar Gustiņu aizdevās uz LB pirkt šņabi. Viņi nopirka o,7 šņabi un uzdzeramo, bet no viņiem paņēma naudu tikai par uzdzeramo. To mēs gandrīz uzreiz piefiksējām un nolēmam, ka ja jav tā, tad jānopērk vēl viena pudele... Tad devāmies pie manīm "nosist laiku" ... Ieradušies mēs atvērām (protams) vienu pudeli ...
Ā, pa ceļam mēs izdomājām, ka jānopērk kaut kāds ciemakukulis un nopirlām tādu lielu apaļu pīrāgu...
Krūms dzert negribēja, tādēļ iebaroju šim pus marku. Gustiņš tikai dzēra (kā parasti). Es - gan to gan to. Nu tad mums tur viss sāka griezt. Pudele bija tukša un otrā gāja vaļā... Ārdijāmies va vsju... Krūms no sākuma teica, ka šim nekā neesot un sūrojās, ka es šim mēslu iesmērējis. Bet tad viņš apgūlās... Un sienas sāka asiņot... Nu karoče bad trip...
Tad mēs tomēr izlēmām doties uz pirti... Bija jav vēls un nevienam nebija vispār vairs nekāda sajēga ne par ko, bet mēs sākām kustēties... Krūms nesa pīrāgu. Pēc brīža šis sāka sūkstīties, ka grib ēst un, ka ēdīs pīrāgu. Es brēcu, ka nē... tā jav visu esam izlietojuši, pīrāgs ir viss, kas mums palicis, mēs taču braucam ciemos, kaut kas jāaizved... Krūms jutās tik apbižots ka viņam neļauj ēst pīrāgu, bet liek nest, ka viņš to atstāja uz kādas palodzes... Mēs ar Gustiņu pieskrējām pie viņa un lādēdamies bļāvām kāds viņš bezsirdis, un ka tas taču ciemakukulis un cik svarīgi ir lai viņš to nestu....Vobšem šī saruna/ļečīšana esot turpinājusies diezgan ilgi, kuras laikā, es it kā starp citu, paņēmu no palodzes pīrāgu, atplēsu celofānu un sāku to ēst lieliem gabaliem... Jums vajadzētu redzēt Krūma sejas izteiksmi... viņam aizsitās elpa un ieplētās acis... "Bet ... Bet ... Laila... ciemakukulis. ... Bet es, bet man gribējās.. " Un tad viņš izdvesa... "Pīrāgs!!!!!" Es esot uz to tā nicīgi paskatījies un nometis turpat zemē. Tas Krūmam radīja vēl lielākas sirdssāpes un viņš ieskrējās un no visa spēka iespēra pa pīrāgu, kurš aizlidoja krietnu gabalu pa ielu uz priekšu... Tad mēs atkal esot pielēkuši pie viņa klāt un sākuši uz viņu bļaut, ko viņš dara, tas taču ciemakukulis... Tad viņš piegāja, pacēla to un laimīgs nesa un beidzot ēda....
Lūk tā... tālāk bija braukšana, pletne, alkohols, vitamīns un pīrsings, bet tas jav vairs nav stāsts par pīrāgu....
Mūzika: The Legendary Pink Dots - "Poppy Variations part 2"
|
sick_among_pure
| 13:49 - Pēc ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) mako īpaša lūguma, par onkuli Žoru (tb Juri)
Tātad tas notika dažus gadus atpakaļ. Mēs (tb es) ar Juri Krāniņu (nē es neņirgājos, viņu tiešām tā sauc) nolēmām braukt paslēpot. Pareizāk būtu teikt, ka šis mani pielauza, jo kas es par slēpotāju, man pat slēpes nebija. Nekas, šis man aizdošot, arī zābakus aidošot, davai tak braucam. Nu kamēr mēs tā tielējāmies jav bija plkst. 14:00. Tad vēl mēs izdomājām, ka nenāktu par ļaunu kāds neliels daudzums fuela - antifrīza, vispārējam siltumam un sportiskā gara veicināšanai. Iegādājāmies 0.7l to pašu un pāris mandarīnus dļa garņira (protams bez uzdzeramā, kā jav visi īsti sportisti). Tā kā pie mums ziemā dieniņas īsas, nolēmām braukt beidzot, jo sāka jav krēslot. Ielīdām vilcienā uz Priedaini un aizbraucām bez starpgadījumiem. Slēpošana sākās gan nejauki, jo pakāsu vienu cimdu. Nolēmām spravitj pominki po perčatke. Nu un drusku arī drosmei... Beigu beigās netikuši līdz pirmajam kalniņam izglušījam to pašu un apēdām mandarīnus. Bija labi, bet tikai viena problēma... Kamēr to darījām bija jav pavisam tumšs un kokus protams mūsu ceļā neviens izcirtis nebija. Bet laisties no kalna vēl nebija tik traki, kaut arī ņefiga neredzējām... Vislabākais bija rāpties atpakaļ. Divi sadzērušies tēvaiņi, pilnīgā tumsā un viens no viņiem (tb es) vēl nemāk slēpot, pīļu gaitā/četrrāpus ar pirkstiem un zobiem iekrampējušies sniegā, tusnī augšā kalnā nelabi lādēdamies. Laikam visjaukākais un "gudrākais" mūsu gājiens toreiz bija, kad mēs bijām jav gandrīz sasnieguši uzkalniņa virsotni, mēs nolēmām ka varam jav svempties kājās.... Kā rezultātā atmuguriski nokūleņojām atpakaļ (ar drausmīgi izmisušu vaidu)... Un tā vairākas reizes no vietas un visu vakaru. Toties pēc tam atriebāmies visai pasaulei dzenoties uz slēpēm pakaļ kādam vecim, kurš ošņājās ap to vietu, kur mums kā tobrīd jav likās biju pazaudējis savu cimdu. Mēs protams nospriedām ka šis to atradis, pievācis un tagad mēģina laisties. Mēs protams ar saucieniem Otdaj Vaļta! kādu brīdi šo dzenājām. Mājās bijām vēlu un gaužām noguruši, kā jav pēc kārtīgas sportošanas.
Mūzika: Ingus Petersons - "Vindserfings"
|
sick_among_pure
| 14:31 - Lūk turpinājums, pie tam bez dzeršanas, ja kādu tas uztrauc.
Nu pēc klausītāju lūgumiem...
Patiesībā mēs tik viegli nepadevāmies... Kaut kad uz pavasara pusi nolēmām pasākumu atkārtot. Tik redz kāds negals, Rīgā jav kādu laiku nebija sniega, jo tā gaisa temperatūra spītēja mūsu plāniem un Eiropas klimatam. Es tā arī telefonā pateicu Jurītim (nē, ne Kaukulim, par pasākumu ar viņu vienas kopējas draudzenes pirtī citreiz). Šis man tādā profesionāļa balsī apgalvo - tu ko smejies... mežā ir, līdz aprīlim turās. Un tā mēs devāmies ceļā. Īsti neatceros, bet liekas pat bez kādiem papildus sildlīdzekļiem "mācījušies" no kļūdām. Vajadzēja Jums redzēt kā uz mums skatījās cilvēki uz ielām, kad divi frīki (tb mēs) gājām cauri visai Rīgai uz staciju ar slēpēm padusē, a sniegu neviens nebija redzējis vismaz nedēļu un temperatūra bija plusos. Visnospiedošākā situācija kļuva stacijā uz perona, kur nebija vairs kur bēgt un kāds zobgalis pajautāja - Tipa, A uz kurieni tad jūs tā sobraļis? A kur ta sniegs. Uz ko mēs lepni izslējāmies un atbildējām - Mežā ir.
Tā pati situācija atkārtojās arī vilcienā, lai gan aizbēgām uz tamburu. Protams mežā ir. Mēs zinām. Pārbaudījām, mēs teicām sataisījuši tādus ģīmjus kā biatlona čempioni olimpiskajās spēlēs. Jāsaka gan, ka mūsu intonācija sāka šūpoties, kad mēs tuvojāmies Mežam (tb Priedainei), kurā viss plauka uz zaļoja (nu gandrīz). Jurīts gan nekrita panikā un apņēmības pilns teica - Mežā ir (tur dziļāk).
... es nu neaprakstīšu mūsu Bimini meklējumus šai "mežā", bet galu galā vienu kalniņu ar sniegu tomēr atradēm. Nu zinātājiem nav man jāstāsta, kāda izskatījās šī puskususī pļurza, kur pa vidu rēgojās sūnas... Bet mēs bijām atbraukuši, taisījušies, un maksājuši par ceļu naudu... Tē kā apņēmības pilni stūmāmies (vārda tiešā nozīmē, jo tāds sniegs jav VISPĀR neslīd) pa kalnu lejā visu pēcpusdienu. Iedomājaties skatu, kur divi frīki laižas no kalniņa. Iedomājāties? A tagad iedomājaties skatu, kur tiem frīkiem lai tiktu no tā kalniņa ir nevis jāpriecājas par paātrinājumu un inerci, bet nepārtraukti jādarbojas ar saviem muskuļiem, lai pēc tam nokristu turpat pakājkē zālītē. Toties varējām sacensties kurš tālāk, un ticiet man dēļ tā bija velnišķīgi jānopūlās!!!
Mājās pārradāmies vēlu, ļoti noguruši, kā jav pēc īstas sportošanas.
Mūzika: Venom - "Fuck Off And Die"
|
|
|