Members

Piepeši iedomājos, ka tie cilvēki, kuru manā dzīvē vairs nav, kuri ir izvēlējusies aiziet, fiziski, virtuāli vai emocionāli, patiesībā ir pazaudējuši mani, un tas ir viņu zaudējums. Reāls zaudējums, un viņiem ar to ir jādzīvo.
Es zinu, ka šāda pašpārliecinātība man uznāk ļoti, ļoti reti un tikai uz īsu brīdi. Dīvaina sajūta.

Man Zed no Borderlands 2 atgādina reālu cilvēku dzīvē. Skolas laikā viņš speciāli rija maizi elpošanas ceļos, lai "saslimtu". Kopēja pieredze, ka mēs profesionāli zagām skolā, no random cilvēkiem. Pilnīga kleptomānija.

Pēc pāris gadiem es uzzināju ka Zigmunds Niekrašs ir uzvedis bēniņos un nogalinājis mazāku bērnu, nogriezis viņam pimpi, un iebāzis viņam mutē. Tas nav nekāds citāts. To raidīja ziņās.

Te ir proof, atradu internetā, vēl briesmīgāks nekā atceros:
https://timenote.info/lv/Kaspars-Andersons

Un jā, mēs mācījāmies leģendārajā 77. skolā. Skola kā pumpa, kuru jāizspiež, tur bija tikai huligānisms. Es mazākais klasē, biju ļoti cienīts, jo man pastāvīgi bija destruktīvas idejas, kā appist sistēmu. Bet nu ok, drausmīgi, ka es to cilvēku pazinu ļoti tuvu

IZMANTO PUTNU BALSIS

IZMANTO PUTNU BALSIS

IZMANTO PUTNU BALSIS

MI par 2010. es biju pazaudējis atslēgas, un ir randiņš ar toreiz 21-gadīgo cibiņu. es biju izlēmis rāpties gar mājas 4. stāva sienu pie kaimiņiem, pa 10 cm skārdu, turoties pie sienas:

es zinu, ka tev kā MI, tas ir vienaldzīgi. pirms kāpt ārā, es no sirds lūdzu Dievam, ka tiešām negribu to darīt, tas ir tuvu nāvei. lūdzu palīdzi man! un atslēgas atradās minūtē.

piebilde, ka lūgšana bija pēdējā, pirms kāpt ārā un reāli darīt. man bail bija tikai nedaudz. nu hui tur. abos gadījumos esmu bruņinieks, dzīvs vai nē.