Jul. 28., 2016 | 11:19 pm
No:: le_minga
es zinu - nav vairs aktuāli tev, bet sovakar par šo zarazņiku izvērtās diskusija citā vietā - un kāds smuki aprakstīja - domāju iekopēšu:
" Puķu sprigane Impatiens glandulifera cēlusies no Himalajiem un Eiropā – Anglijā – ievesta 1839. gadā. Tā kā puķu sprigane ir ļoti dekoratīva, tā drīz vien no Anglijas tika introducēta arī citu valstu dārzos Eiropā. Sugas izplatība Lielbritānijā bija tik strauja, ka jau 60 gadus pēc introdukcijas puķu sprigane bija ieguvusi agresīvas nezāles statusu. Sugas latīniskais nosaukums Impatiens nozīmē «nepacietīgā», Indijā šo augu sauc arī par «nepieskaries man». Tas tādēļ, ka augs rudenī izšauj sēklas, tiklīdz tam pieskaras. Viens augs saražo līdz pat 2000 sēklu, kas tiek aizšautas vairāku metru attālumā, kur tās nākamajā pavasarī izdīgst, nodrošinot auga tālāku izplešanos. Augs ir viengadīgs, rudens pirmajās salnās nosalst, taču izplatīšanās maniere nodrošina sugas ātru savairošanos vietās, kur tā reiz parādījusies. Parasti augs nonāk jaunās vietās līdz ar dārza atkritumiem, kas neapdomīgi tiek iz-sviesti dārzu malās, izgāztuvēs un upju krastos. Spriganei vispiemērotākās ir bagātas, mitras augsnes, it īpaši gar upēm. Ūdens tuvums nodrošina sēklu izplatību lielākos attālumos, kā rezultātā suga var pārņemt upes krastus, pilnībā izspiežot vietējās, upju krastu veģetācijai raksturīgās sugas. Latvijā sprigane sastopama daudzviet, arī upju krastos. Esmu novērojusi sprigaņu audzes, piemēram, Pārdaugavā gar Mārupīti, Saulkrastos pie Pēterupes, Iecavā, Sabilē, Ķekavā, kur sprigane lekni aug gar upju krastiem. Šī suga izplatījusies visā Eiropā vairāk nekā 20 valstīs. Vislielākās raizes suga sagādā Lielbritānijā, kur tā apsēdusi teju visu upju un upīšu krastus. Sprigane sasniedz aptuveni 3 m augstumu, noēno citas sugas, kas tur vairs nespēj augt, līdz ar to lakst- augu apakšējā stāvā neaug nekas, kas rada pastiprinātu upju krastu eroziju un augsnes izskalošanos. Pagaidām šā auga izplatīšanos Eiropas ziemeļos ierobežo klimatiskie apstākļi, taču sagaidāms, ka, paaugstinoties vidējām gada temperatūrām, sprigane, līdzīgi kā Lielbritānijā, varētu izplatīties arī Eiropas ziemeļos."
" Puķu sprigane Impatiens glandulifera cēlusies no Himalajiem un Eiropā – Anglijā – ievesta 1839. gadā. Tā kā puķu sprigane ir ļoti dekoratīva, tā drīz vien no Anglijas tika introducēta arī citu valstu dārzos Eiropā. Sugas izplatība Lielbritānijā bija tik strauja, ka jau 60 gadus pēc introdukcijas puķu sprigane bija ieguvusi agresīvas nezāles statusu. Sugas latīniskais nosaukums Impatiens nozīmē «nepacietīgā», Indijā šo augu sauc arī par «nepieskaries man». Tas tādēļ, ka augs rudenī izšauj sēklas, tiklīdz tam pieskaras. Viens augs saražo līdz pat 2000 sēklu, kas tiek aizšautas vairāku metru attālumā, kur tās nākamajā pavasarī izdīgst, nodrošinot auga tālāku izplešanos. Augs ir viengadīgs, rudens pirmajās salnās nosalst, taču izplatīšanās maniere nodrošina sugas ātru savairošanos vietās, kur tā reiz parādījusies. Parasti augs nonāk jaunās vietās līdz ar dārza atkritumiem, kas neapdomīgi tiek iz-sviesti dārzu malās, izgāztuvēs un upju krastos. Spriganei vispiemērotākās ir bagātas, mitras augsnes, it īpaši gar upēm. Ūdens tuvums nodrošina sēklu izplatību lielākos attālumos, kā rezultātā suga var pārņemt upes krastus, pilnībā izspiežot vietējās, upju krastu veģetācijai raksturīgās sugas. Latvijā sprigane sastopama daudzviet, arī upju krastos. Esmu novērojusi sprigaņu audzes, piemēram, Pārdaugavā gar Mārupīti, Saulkrastos pie Pēterupes, Iecavā, Sabilē, Ķekavā, kur sprigane lekni aug gar upju krastiem. Šī suga izplatījusies visā Eiropā vairāk nekā 20 valstīs. Vislielākās raizes suga sagādā Lielbritānijā, kur tā apsēdusi teju visu upju un upīšu krastus. Sprigane sasniedz aptuveni 3 m augstumu, noēno citas sugas, kas tur vairs nespēj augt, līdz ar to lakst- augu apakšējā stāvā neaug nekas, kas rada pastiprinātu upju krastu eroziju un augsnes izskalošanos. Pagaidām šā auga izplatīšanos Eiropas ziemeļos ierobežo klimatiskie apstākļi, taču sagaidāms, ka, paaugstinoties vidējām gada temperatūrām, sprigane, līdzīgi kā Lielbritānijā, varētu izplatīties arī Eiropas ziemeļos."