Nov. 26., 2014 | 12:30 am
No:: dominika
Austra Skujiņa
Dzīvības dzēriens
Kad sakaunos no sliktām dzejām,
man mīļāks dzīves plūdums tiek
ar straumēs atmirdzošām sejām,
kas gaŗlaicībā nesaplok.
Tad ielas atstāju, kur logos
ņirdz zīds un skrandains ubags līkst
pie rozēm apauguša žoga,
kur sāpes prieku samīt drīkst.
Un sveicu nomales kā ķiršu zaru,
kas pāri galvai līkst kā prieka šalts.
Man pretī izskrien skaļi bērnu bari,
un galvās viņiem saules vaiņags balts.
Bet mazā kino bieži pārtrūkst filma,
kaut zāle nemierā un kājām sit,
jo te ar padevību vienīgi tie slimo,
kam mūža saules riets būs klāt jau rīt.
Kauc skaļrunis un dziesma ausīs griežas,
pār ekrānu kad mīlas drāma slīd,
bet siržu debess brīnums te daudz tiešāks
kā bulvāros, kur spuldzes lēni vīst.
Tak labāk patīk mums, kad zirgā straujā
pār kalnu aizām joņo kovbojs drošs,
un ēdot saulenes pēc uzvarētās kaujas,
mēs atzīstam: — Jā, čalīt, tas bij foršs!
Kad mani skumju dara dzeja.
es dzīvē iekļaujos. Tās straume nesaplok.
un acīm glāstu svešas, mīļas sejas,
kā zemes brīnumu, ko zilgmēs nesastop.
Atvainojos
Ļaudis, piedodat, ja stilā izmeklētā
nebirst vārdi man kā serpentīns,
jo tik kino filmā vienkāršā un lētā
redzēju kā dzirkstī franču vīns.
Jūs man prasāt, kādēļ eju gaŗām
durvīm tam, kas plaši vaļā veŗ
ceļu neizjustam pavasarim,
mirkļiem, kuŗi laimes smaršu dzer.
Jūs man pārmetat, es izsmejot to dzīvi,
kuŗai visu sevi atdodot...
Piedodiet, bet vairāk mīlu brīvi,
kuru vēl var tikai iekarot.
Un kad sakāt — trauksmaina un aša
dziesma tā, kas zemei nepieder,
ko lai daru? bezgalība plašā
savus vārtus man vēl neatveŗ.
Ziniet, es reiz tumšā priekšpilsētā,
kur par mīlu mandolīna skan,
redzēju, kā klīst no sētas sētā
bērni, mūžs kam ziedos neiztvan.
Es reiz dzirdēju, kāds cilvēks nolādēja
sabiedrību, kurā valda zelts,
ļaudis satiku, kam dzīve bij kā dzeja
(tikai tiem nav piemineklis celts).
Var jau būt, tas pieklājīgi nava,
ka man visu to ir aizmirst grūt,
Varbūt atmiņas ir velta krava,
kura kavē jūsu vidū būt.
Bet tās salauzušas visus tiltus,
kas pie jums pār klinšu aizām ved,
kalnu strautus izdzer stepju smiltis,
prieks man zemes sāpēs jāapbed.
Ļaudis, piedodat, ja stilā izmeklētā
nebirst vārdi man kā serpentīns.
katra diena asi smeldz kā rēta
un to neizdziedēs franču vīns.
Dzīvības dzēriens
Kad sakaunos no sliktām dzejām,
man mīļāks dzīves plūdums tiek
ar straumēs atmirdzošām sejām,
kas gaŗlaicībā nesaplok.
Tad ielas atstāju, kur logos
ņirdz zīds un skrandains ubags līkst
pie rozēm apauguša žoga,
kur sāpes prieku samīt drīkst.
Un sveicu nomales kā ķiršu zaru,
kas pāri galvai līkst kā prieka šalts.
Man pretī izskrien skaļi bērnu bari,
un galvās viņiem saules vaiņags balts.
Bet mazā kino bieži pārtrūkst filma,
kaut zāle nemierā un kājām sit,
jo te ar padevību vienīgi tie slimo,
kam mūža saules riets būs klāt jau rīt.
Kauc skaļrunis un dziesma ausīs griežas,
pār ekrānu kad mīlas drāma slīd,
bet siržu debess brīnums te daudz tiešāks
kā bulvāros, kur spuldzes lēni vīst.
Tak labāk patīk mums, kad zirgā straujā
pār kalnu aizām joņo kovbojs drošs,
un ēdot saulenes pēc uzvarētās kaujas,
mēs atzīstam: — Jā, čalīt, tas bij foršs!
Kad mani skumju dara dzeja.
es dzīvē iekļaujos. Tās straume nesaplok.
un acīm glāstu svešas, mīļas sejas,
kā zemes brīnumu, ko zilgmēs nesastop.
Atvainojos
Ļaudis, piedodat, ja stilā izmeklētā
nebirst vārdi man kā serpentīns,
jo tik kino filmā vienkāršā un lētā
redzēju kā dzirkstī franču vīns.
Jūs man prasāt, kādēļ eju gaŗām
durvīm tam, kas plaši vaļā veŗ
ceļu neizjustam pavasarim,
mirkļiem, kuŗi laimes smaršu dzer.
Jūs man pārmetat, es izsmejot to dzīvi,
kuŗai visu sevi atdodot...
Piedodiet, bet vairāk mīlu brīvi,
kuru vēl var tikai iekarot.
Un kad sakāt — trauksmaina un aša
dziesma tā, kas zemei nepieder,
ko lai daru? bezgalība plašā
savus vārtus man vēl neatveŗ.
Ziniet, es reiz tumšā priekšpilsētā,
kur par mīlu mandolīna skan,
redzēju, kā klīst no sētas sētā
bērni, mūžs kam ziedos neiztvan.
Es reiz dzirdēju, kāds cilvēks nolādēja
sabiedrību, kurā valda zelts,
ļaudis satiku, kam dzīve bij kā dzeja
(tikai tiem nav piemineklis celts).
Var jau būt, tas pieklājīgi nava,
ka man visu to ir aizmirst grūt,
Varbūt atmiņas ir velta krava,
kura kavē jūsu vidū būt.
Bet tās salauzušas visus tiltus,
kas pie jums pār klinšu aizām ved,
kalnu strautus izdzer stepju smiltis,
prieks man zemes sāpēs jāapbed.
Ļaudis, piedodat, ja stilā izmeklētā
nebirst vārdi man kā serpentīns.
katra diena asi smeldz kā rēta
un to neizdziedēs franču vīns.