Feb. 15., 2005 | 08:52 pm
No:: honeybee
Nu, klasisks variants būtu atrast kādu filosofisku (vai sliktākajā gadījumā reliģisku) mācību, kas palīdzētu to izdarīt. Kas nu kuram līdz. Dzenbudisms, daoisms, eksistenciālisms, whatever. Droši vien tev ir kaut kāds šāds mīļš pasaules modelis, ko kādreiz esi pieņēmusi, bet tagad pametusi novārtā (lai arī daļa no tiem ir visai destruktīvi, precīzāk, katram der kas cits. un jāuzmanās, lai nekļūtu par fanātiķi).
Vai arī: aptvert, kas ir tas iemesls, kāpēc tā notiek. Man savulaik, piemēram, bija ļoooti izteikta pašdestrukcijas fāze, kas radās tāpēc, ka es izmisīgi mēģināju pārtraukt mīlēt kādu cilvēku un izlikties, ka esmu jau pārtraukusi - kas bija izteikta melošana sev, un tā otra manis puse, ko es centos noliegt, izrādījās stiprāka. Lai pārstātu sevi iznīcināt, atliek "tikai" (haha!) tikt galā ar pašdestrukcijas pamatiemeslu.
Trešais variants: pārskatīt draugu un paziņu loku, savu dzīvesveidu, savu un savu draugu attieksmi pret tevi. Visnotaļ iespējams, ka tu esi pieņēmusi par normu kaut ko tādu, kas būtībā tevi pazemo. Vai lēni nogalina.
Principā pašdestrukcija ir vai nu aizsargreakcija pret kaut ko nedabisku un nepareizu, ko tu mēģini nodarīt sev (jocīgi izklausās, bet nemāku noformulēt precīzāk), vai arī rezultāts iekšējam haosam, kas rodas, ja neesi uzbūvējusi pasaules modeli, kas tev liktos saprotams, kaut cik pareizs, atbilstošs realitātei un piedevām vēl tāds, kurā ir iespējams dzīvot. Parasti - abi iemesli.
Nezinu, vai tas līdz, bet tu pajautā, ja nu gadījumā kas.
Vai arī: aptvert, kas ir tas iemesls, kāpēc tā notiek. Man savulaik, piemēram, bija ļoooti izteikta pašdestrukcijas fāze, kas radās tāpēc, ka es izmisīgi mēģināju pārtraukt mīlēt kādu cilvēku un izlikties, ka esmu jau pārtraukusi - kas bija izteikta melošana sev, un tā otra manis puse, ko es centos noliegt, izrādījās stiprāka. Lai pārstātu sevi iznīcināt, atliek "tikai" (haha!) tikt galā ar pašdestrukcijas pamatiemeslu.
Trešais variants: pārskatīt draugu un paziņu loku, savu dzīvesveidu, savu un savu draugu attieksmi pret tevi. Visnotaļ iespējams, ka tu esi pieņēmusi par normu kaut ko tādu, kas būtībā tevi pazemo. Vai lēni nogalina.
Principā pašdestrukcija ir vai nu aizsargreakcija pret kaut ko nedabisku un nepareizu, ko tu mēģini nodarīt sev (jocīgi izklausās, bet nemāku noformulēt precīzāk), vai arī rezultāts iekšējam haosam, kas rodas, ja neesi uzbūvējusi pasaules modeli, kas tev liktos saprotams, kaut cik pareizs, atbilstošs realitātei un piedevām vēl tāds, kurā ir iespējams dzīvot. Parasti - abi iemesli.
Nezinu, vai tas līdz, bet tu pajautā, ja nu gadījumā kas.