romija

Maijs. 1., 2011 | 03:17 pm
No:: romija

Mana lielā mīla ir kaķi. Bet bijuši tikai divi; viens bērnībā, bet otrs pirms gadiem desmit - ruds klaidonītis. Nomira ar nieru kaiti (tā ārsts teica), uz brīdi, šķiet, pasaule toreiz apstājās...
Biija liels suns, vedu skolā. Kādā tumšā rudens vakarā pastaigājāmies piemājas mežā (tādā kā aizaugušā, vecā parkā). Nez no kurienes uzradās braucējs (tur braukt ir aizliegts) un notrieca suni, jo es neapdomīgi devu komandu "pie manis". Vilku mājās uz plašķa, apglabāju un nodomāju "nekad vairs".
Tomēr.
Tagad pie manis dzīvo yorciņš. Saimniece bieži brauc komandējumos, bet sunim ir astma.
Nolēmām tā, ka mazais paliek pie manis, jo tā "mētāšana" no vienas vietas uz otru sunim nāca par sliktu. Es pati bieži braucu prom no Latvijas, bet mazais vienmēr līdzi somā. Ārpus Latvijas tikai vienu reizi Norvēģijā vācu tūristi pazirgojās, bet šeit to vien dzird "žurka", kājslauķis", "bezsmadzeņu vīkšķis". Un nav viņam nevienas drēbes, bantes, nekā. Tikai kakla siksniņa.
Un komandas viņš visas zin kā sunim pieklājas. Tikai komanda "ņem ciet" viņam neiet kā nākas, viņš atnes gumijas cālīti.:)
Jā, tāds, lūk, stāsts. Un es gribēju izlobīt no šodien šeit teiktā, kā tad izpaužas tās manas slimās vajadzības?
Un paldies Tev par komentu. Tava sapratne ir fantastiski mierinoša. Paldies.

# | view all comments


Reply

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: