Feb. 23., 2011 | 05:03 pm
No:: dejavu
Pats grūtākais it nemaz nav novilkt treknās strīpas un sākt visu no gala, no nekā - tas manā dzīvē notiek visai bieži. Arī uzkāpt visādās virsotnēs un iet garumgaros kalnu pārgājienos, šķēršot stepes un pustuksnešus ar divriteni - arī tas pat nav tik grūti (lai gan smagi, ļoti ļoti smagi reizēm un reizēm uz dzīvības/nāves robežas), jo ir aizraujoši, ir piedzīvojumi.
Smagas slimības var pārdzīvot.
Arī cilvēki nav nemaz tik grūti saprotami - varbūt var kāda rīcības motivācijām un vērtību sistēmai nepiekrist, bet saprast var. Arī piedot var- neesmu ļaunatminīga.
Bet visgrūtākais par visu, ko esmu līdz šim darījusi ir.... meditēt.
Tikt galā ar mētājošos prātu, ļaut iekšējam dialogam apklust, sastapties ar personīgajiem dēmoniem aci pret aci, saglabāt līdzsvaru un apņemšanos un to visu darīt regulāri- tas ir pats, pats grūtākais.
Smagas slimības var pārdzīvot.
Arī cilvēki nav nemaz tik grūti saprotami - varbūt var kāda rīcības motivācijām un vērtību sistēmai nepiekrist, bet saprast var. Arī piedot var- neesmu ļaunatminīga.
Bet visgrūtākais par visu, ko esmu līdz šim darījusi ir.... meditēt.
Tikt galā ar mētājošos prātu, ļaut iekšējam dialogam apklust, sastapties ar personīgajiem dēmoniem aci pret aci, saglabāt līdzsvaru un apņemšanos un to visu darīt regulāri- tas ir pats, pats grūtākais.