pajautā! - Komentāri

Aiz patiesības slāpēm slims
Es klīdu, nakts kur tumša klājās,
Un sešiem spārniem serafims
Uz kruscelēm man priekšā stājās.
Pie maniem plakstiem asarās
Viņš klusiem pirkstiem pieskārās.
Un iededzās man acis liesmās
Kā izbiedētam ērglim briesmās.
Viņš man pie auss pieskārās,
Un skaņu dzelmes atvērās:
Es gaisa vieglos viļņus manu
Un garus spārnu augstumos,
Un dzīvi juras dziļumos,
Un zāles lēno izaugšanu.
No mutes ārā rāva tas
Man mēli, domas sajauktas
Nekad kas izteikt neapnika,
Un nedzīvajā mutē nu
Man žūskas gudro dzelonu
Ar asiņainu roku lika.
Man krūtis šķaeldams atvēris,
Viņš vājo sirdi laukā ņēma
Un, sārtu ogli satvēris,
Tai tur nu karst un liesmot lēma.
Kā līķim gulēt nācās man,
Līdz kamēr dieva sauciens skan:
"Ak celies, praviet, redzi, dzirdi,
Pa zemēm, jūrām apkārt ej,
Ar vārdu dedzini ik sirdi
Un gara kvēli krūtīs lej!"