atradu savā kompī šitādu versiju. arī izmantota kāzās. :)
Mar. 30., 2007 | 05:19 pm
No:: _re_
KARIETE
Sen, senos laikos vienā lielā karaļvalstī dzīvoja ĶĒNIŅŠ ar ĶĒNIŅIENI. Viņiem bija liela pils ar ļoti daudz kalpiem, tostarp arī KUČIERIS, kas rūpējās par ZIRGIEM un KARIETI.
Kādu dienu ĶĒNIŅŠ pasauca KUČIERI un pavēlēja tam: „KUČIERI! Sagatavo ZIRGUS un KARIETI izbraucienam.”
KUČIERIS aizgāja uz stalli, izķemmēja ZIRGUS. Pārbaudīja ZIRGIEM pakavus, vai tie labi turas. Pārbaudīja KARIETES LABO PRIEKŠĒJO RITENI, KREISO AIZMUGURĒJO RITENI, kā arī KARIETES KREISO PRIEKŠĒJO RITENI un LABO AIZMUGURĒJO RITENI. KUČIERIS iejūdza KARIETĒ LABO ZIRGU, tad KREISO ZIRGU , un pārliecinājās vai KARIETEI viss kārtībā. Pēc rūpīgās pārbaudes KUČIERIS piebrauca KARIETI pils priekšā.
ĶĒNIŅŠ uzaicināja ĶĒNIŅIENI doties skaistā izbraucienā ar KARIETI. ĶĒNIŅIENE sajūsminājās par skaistajiem ZIRGIEM un izgreznotajām KARIETES durvīm. Savukārt ĶĒNIŅŠ noglāstīja KREISO balto ZIRGU un arī LABO melno ZIRGU, un uzslavēja KUČIERI par labi padarīto darbu. ĶĒNIŅŠ un ĶĒNIŅIENE iekāpa KARIETĒ un devās izbraukumā. KARIETEI atstājot pils teritoriju, ĶĒNIŅŠ ar ĶĒNIŅIENI nodevās dabas baudīšanai, veldzējot savas acis, sirdis un prātus, vienīgi KUČIERIS rūpīgi sekoja līdzi abu ZIRGU soļiem, lai KARIETES gaita būtu līgana un rimta.
Te pēkšņi kāds viens nejauks dundurs iekoda LABAJAM ZIRGAM ciskā un otrs tikpat nejauks dundurs iedzēla KREISAJAM ZIRGAM purnā, bet trešais – visnejaukākais – sāka bizanēt ap KUČIERA galvu. ZIRGI metās auļos, KUČIERIS vicinājās ar pātagu pa labi, pa kreisi, ZIRGI apjuka vēl vairāk, bet KARIETE kratījās tā, ka ĶĒNIŅAM un ĶĒNIŅIENEI zods pret ceļiem sitās. KUČIERIS mēģināja savaldīt abus satrakojušos ZIRGUS, lai karietei, akurāt, nenokristu vai visi RITEŅI, taču, kā par nelaimi tieši tad LABAIS ZIRGS metās sāņus, raujot sev līdzi KREISO ZIRGU, visu KARIETI ar tās RITEŅIEM, KUČIERI un pat ĶĒNIŅU un, jā, jā, arī ĶĒNIŅIENI taisni iekšā nejauši blakus esošā dīķī. Beidzot ZIRGI strauji bremzēja, taču tad pa gaisu aizgāja abi PRIEKŠĒJIE RITEŅI un KUČIERIS ievēlās uz galvas dīķi. Bet ĶĒNIŅŠ uzkrita virsū ĶĒNIŅIENEI, un abi atsitās pret KARIETES durvīm. Šo triecienu neizturēja KARIETES LABAIS AIZMUGURĒJAIS RITENIS un aizripoja labi tālu prom pļavā. Toties KREISAIS AIZMUGURĒJAIS RITENIS vienīgais braši turējās uz RITEŅU ass.
Iestājās dziļš klusums, kuru pāršķēla pa KARIETES logu izbāztā ĶĒNIŅA galva, kliegdama: „KUČIERI! Ei, KUČIERI! Kas te ellē ratā notiek?” tam sekoja ĶĒNIŅIENES smalkā pīkstēšana: „palīgā! Palīgā, es nevaru paelpot, man virsū guļ milzenis ĶĒNIŅŠ, KARIETES atzveltne un droši vien arī kāds no RITEŅIEM!” No dīķa elsdams, ar dūņām aplipis izbrida KREISAIS ZIRGS līdzi pavadā vilkdams LABO ZIRGU, kura krēpēs bija ieķēries KREISAIS PRIEKŠĒJAIS RITENIS un astē KUČIERIS. KUČIERIS, tikko dzīvs izdvesa: „tie nolāpītie dunduri, kas uzbruka maniem ZIRGIEM un man, KUČIERIM!”
Nu sākās liela jezga meklējot pazudušos RITEŅUS. LABAIS PRIEKŠĒJAIS RITENIS izrādījās aizķēries KUČIERIM aiz kājas, bet LABAJAM AIZMUGURĒJAM RITENIM pakaļ pa garo zāli brida ĶĒNIŅIENE un ĶĒNIŅŠ. ĶĒNIŅIENE mazliet akla būdama, nepamanīja meklēto RITENI un uz tā paklupdama, gandrīz pārlauza savu teiksmaini skaisto ĶĒNIŅIENES kājiņu, taču ĶĒNIŅŠ paspēja laikus tvert daiļo ĶĒNIŅIENI savās rokās.
KUČIERIS ātri salika RITEŅUS uz KARIETES RITEŅU asīm, iejūdza abus ZIRGUS un aicināja ĶĒNIŅU un ĶĒNIŅIENI iekāpt KARIETĒ.
Un tad… Un kā jums šķiet? Viss, protams, beidzās laimīgi un KUČIERA vadītā KARIETE ar diviem izcili skaistajiem ZIRGIEM, visiem četriem RITEŅIEM, un ĶĒNIŅIENI un ĶĒNIŅU KARIETĒ devās uz pili, lai visiem izstāstītu par neiedomājamo atgadījumu izbraukumā. Tā šo stāstu par KARIETI uzzinājām arī mēs.
Sen, senos laikos vienā lielā karaļvalstī dzīvoja ĶĒNIŅŠ ar ĶĒNIŅIENI. Viņiem bija liela pils ar ļoti daudz kalpiem, tostarp arī KUČIERIS, kas rūpējās par ZIRGIEM un KARIETI.
Kādu dienu ĶĒNIŅŠ pasauca KUČIERI un pavēlēja tam: „KUČIERI! Sagatavo ZIRGUS un KARIETI izbraucienam.”
KUČIERIS aizgāja uz stalli, izķemmēja ZIRGUS. Pārbaudīja ZIRGIEM pakavus, vai tie labi turas. Pārbaudīja KARIETES LABO PRIEKŠĒJO RITENI, KREISO AIZMUGURĒJO RITENI, kā arī KARIETES KREISO PRIEKŠĒJO RITENI un LABO AIZMUGURĒJO RITENI. KUČIERIS iejūdza KARIETĒ LABO ZIRGU, tad KREISO ZIRGU , un pārliecinājās vai KARIETEI viss kārtībā. Pēc rūpīgās pārbaudes KUČIERIS piebrauca KARIETI pils priekšā.
ĶĒNIŅŠ uzaicināja ĶĒNIŅIENI doties skaistā izbraucienā ar KARIETI. ĶĒNIŅIENE sajūsminājās par skaistajiem ZIRGIEM un izgreznotajām KARIETES durvīm. Savukārt ĶĒNIŅŠ noglāstīja KREISO balto ZIRGU un arī LABO melno ZIRGU, un uzslavēja KUČIERI par labi padarīto darbu. ĶĒNIŅŠ un ĶĒNIŅIENE iekāpa KARIETĒ un devās izbraukumā. KARIETEI atstājot pils teritoriju, ĶĒNIŅŠ ar ĶĒNIŅIENI nodevās dabas baudīšanai, veldzējot savas acis, sirdis un prātus, vienīgi KUČIERIS rūpīgi sekoja līdzi abu ZIRGU soļiem, lai KARIETES gaita būtu līgana un rimta.
Te pēkšņi kāds viens nejauks dundurs iekoda LABAJAM ZIRGAM ciskā un otrs tikpat nejauks dundurs iedzēla KREISAJAM ZIRGAM purnā, bet trešais – visnejaukākais – sāka bizanēt ap KUČIERA galvu. ZIRGI metās auļos, KUČIERIS vicinājās ar pātagu pa labi, pa kreisi, ZIRGI apjuka vēl vairāk, bet KARIETE kratījās tā, ka ĶĒNIŅAM un ĶĒNIŅIENEI zods pret ceļiem sitās. KUČIERIS mēģināja savaldīt abus satrakojušos ZIRGUS, lai karietei, akurāt, nenokristu vai visi RITEŅI, taču, kā par nelaimi tieši tad LABAIS ZIRGS metās sāņus, raujot sev līdzi KREISO ZIRGU, visu KARIETI ar tās RITEŅIEM, KUČIERI un pat ĶĒNIŅU un, jā, jā, arī ĶĒNIŅIENI taisni iekšā nejauši blakus esošā dīķī. Beidzot ZIRGI strauji bremzēja, taču tad pa gaisu aizgāja abi PRIEKŠĒJIE RITEŅI un KUČIERIS ievēlās uz galvas dīķi. Bet ĶĒNIŅŠ uzkrita virsū ĶĒNIŅIENEI, un abi atsitās pret KARIETES durvīm. Šo triecienu neizturēja KARIETES LABAIS AIZMUGURĒJAIS RITENIS un aizripoja labi tālu prom pļavā. Toties KREISAIS AIZMUGURĒJAIS RITENIS vienīgais braši turējās uz RITEŅU ass.
Iestājās dziļš klusums, kuru pāršķēla pa KARIETES logu izbāztā ĶĒNIŅA galva, kliegdama: „KUČIERI! Ei, KUČIERI! Kas te ellē ratā notiek?” tam sekoja ĶĒNIŅIENES smalkā pīkstēšana: „palīgā! Palīgā, es nevaru paelpot, man virsū guļ milzenis ĶĒNIŅŠ, KARIETES atzveltne un droši vien arī kāds no RITEŅIEM!” No dīķa elsdams, ar dūņām aplipis izbrida KREISAIS ZIRGS līdzi pavadā vilkdams LABO ZIRGU, kura krēpēs bija ieķēries KREISAIS PRIEKŠĒJAIS RITENIS un astē KUČIERIS. KUČIERIS, tikko dzīvs izdvesa: „tie nolāpītie dunduri, kas uzbruka maniem ZIRGIEM un man, KUČIERIM!”
Nu sākās liela jezga meklējot pazudušos RITEŅUS. LABAIS PRIEKŠĒJAIS RITENIS izrādījās aizķēries KUČIERIM aiz kājas, bet LABAJAM AIZMUGURĒJAM RITENIM pakaļ pa garo zāli brida ĶĒNIŅIENE un ĶĒNIŅŠ. ĶĒNIŅIENE mazliet akla būdama, nepamanīja meklēto RITENI un uz tā paklupdama, gandrīz pārlauza savu teiksmaini skaisto ĶĒNIŅIENES kājiņu, taču ĶĒNIŅŠ paspēja laikus tvert daiļo ĶĒNIŅIENI savās rokās.
KUČIERIS ātri salika RITEŅUS uz KARIETES RITEŅU asīm, iejūdza abus ZIRGUS un aicināja ĶĒNIŅU un ĶĒNIŅIENI iekāpt KARIETĒ.
Un tad… Un kā jums šķiet? Viss, protams, beidzās laimīgi un KUČIERA vadītā KARIETE ar diviem izcili skaistajiem ZIRGIEM, visiem četriem RITEŅIEM, un ĶĒNIŅIENI un ĶĒNIŅU KARIETĒ devās uz pili, lai visiem izstāstītu par neiedomājamo atgadījumu izbraukumā. Tā šo stāstu par KARIETI uzzinājām arī mēs.