pajautā! - 6. Novembris 2014

Klau, tāda lieta. Es te gozējos pa tādām akadēmiskām aprindām kā saka un, šeku reku, man te pēkšņi tiek ziņots, ka, lūk, lūk, biedrene no Kazahstānas rakstot PhD kurā salīdzinot atmiņas par badu Latvijā un Kazahstānā. Šo man paziņoja divi viņas kursabiedri, līdz ar to man pa tiešo biedrei kazahstānietei pajautāt nav sanācis, beeeet, nu, ok, es tagad ar vēsturi vispār nenodarbojos, bet savulaik, pamatskolā un videnē pat gāju uz kaut kādām pat laikam novada vēstures olimpiādēm un sitiet mani nost, nekādus baigos tādus mega bada laikus Latvijā it kā neatceros. Tad nu gribēju vaicāt kolektīvajam Cibas saprātam -- vai tad Latvijā ir bijis savulaik kaut kāds šausmīgs bads?

UPD. Hmm, bet tad laikam jānoskaidro par kuru THE BADS viņa raksta -- jo izskatās, ka bads šad tad ir bijis, bet, ka būtu tāds THE BADS, kas būtu kolektīvajā latviešu atmiņā iespiedies nav. Nu tāds, ka varētu pateikt: 'Latviešu bads' un tad visi nosauktu konkrētu laika posmu.

Kopš augusta nodarbojos ar skriešanu (vidēji 5 reizes (dienas) nedēļā). Sāku ar 5 km, tad 8 km un tagad 10 km. Skrienu "uz savu roku", bez ārstu vai citu skrējēju norādījumiem, jo nešķita, ka tie 10 km ir kaut kas īpašs, lai vispār par to iespringtu. Galvenokārt koncentrējos uz attālumu (mērķis - kaut kā, bet tomēr noskriet pusmaratonu), laiks pagaidām vienaldzīgs. Slodzi (attālumu) pakāpeniski palielinu, ja konstatēju, ka pēc noskrietā attāluma jūtos labi. Viss tā kā būtu labi, līdz šodien sadomāju internetos palasīt, ko tad īsti nozīmē tie pulsa rādījumi (izmantoju Garmin GPS rokaspulksteni + pulsa mērītāju - tādu, ko apjož ap krūtīm). Nu, lūk, saskaņā ar dažādu tur sirds veselības asociāciju un zinātnieku pētījumiem sanāk tā, ka man jau sen būtu jābūt kapā. Proti, visu šo laiku esmu skrējis 5. zonā jeb ar pulsu, kas ir aptuveni 80%-98% no maksimālā pieļaujamā - ko pat profi neatļaujoties ilgāk par dažām sekundēm. Respektīvi, vidējais rādītājs man ir 170-175 sitieni minūtē (10 km skrējienā) un maksimālais (skrienot kalnā) uziet līdz pat 191 sitieniem minūtē (jau iepriekš atvainojos, ja neizmantoju pareizu terminoloģiju). Izrēķinot pēc kaut kādām tur zinātniskajām formulām, normālajam vidējam rādītājam vajadzētu būt 50-70% robežās no tā maksimālā (ko dēvē par target heart rate), bet man ir līdz pat 92%. Un, ka Amerikas sirds veselības asociācija uzskata, ka šādi skrienot, es noteikti sevi iedzīšu kapā. Nezinu, tie 150 rekomendētie sitieni minūtē man varbūt sanāktu pie lēnas pastaigas, bet ne jau skrienot! Ko man tagad darīt? Skriešanas laikā jūtos ļoti pat normāli (nekampju pēc gaisa, sirds nestājas), pēc skriešanas ir nogurums un dažreiz smagums, jā, bet tas man šķiet tikai normāli. Paļauties uz pašsajūtu? Vai tomēr censties skriet lēnāk un mazākus attālumus, lai kaut kā tomēr iekļautos tajā "target heart rate" zonā? Skriet pie kardiologa? (tiesa, esmu jau bijis pirms kādiem 2 gadiem uz stresa testu un viss bija it kā normas robežās). Un kā ir jums ar pulsu? :)

1)Vajag foršu gidu, kas labi pārvalda angļu valodu un izvadā pa Vecrīgu pāris stundas? Biedē tie uzbāzīgie tipi Vecrīgā, mājas lapas pētu, bet noderētu arī personīga pieredze.
2) vai kāds ir bijis zirgsadalēs? Vai īstā vieta, kur debitēt jāšanā ar zirgu?