Maijs. 30., 2006 | 12:05 pm
No:: lavendera
Mums nomalē bija dārziņš un kādu laiku arī govs, tā ka badā ar naturālo saimniecību gluži nebijām, bet vēlāk parasti bija tā: kāds ģimenes loceklis mājupnākdams iemet aci visās gaļas bodēs (vai arī zinādams, ka sešpadsmitajā veikalā trešdienās pulksten sešos varētu būt pievedums, - tad ņem uzreiz bērnus līdz), ieraugot, ka IR! DESA! Dod pa puskilogramam uz cilvēku! - ieņem rindu, pasaka, ka būs vēl stāvētāji un aizskrien uz telefona automātu, lai piezvanītu uz mājām un izsauktu papildspēkus. Papildspēki lec divritenim mugurā un trauc stāvēt rindā, kas velkas stundu pusotru. Dabū katrs pa puskilogramam... ja līdz izstāvēšanas brīdim nav beidzies...
Veicas tiem, kas dzīvo gaļas kombināta tuvumā: tie, īsto laiku zinādami, mazliet īsākā rindā var kombināta kioskā izstāvēt govju astes zupai. Reizēm cūku astes.
Zaļie zirnīši un šprotes tika taupīti svētkiem – dzimšanas dienu rasolam un tamlīdzīgi.
Vienu laiku nevarēja dabūt šokolādi un šokolādes konfektes, tikai sojas tāfelītes.
Biezpiensieriņi bija tikai Rīgā. Maizi cepa katrā pilsētā uz vietas, un mūsu pilsētas rupjmaize gadu gadiem bija vienkārši drausmīga – pusjēla un glīzdaina.
Nebija ko smuku vilkt mugurā – pilni veikali ar vienveidīgām draņķībām, jo visiem modeļiem pirms laišanas ražošanā vajadzēja valsts komisijas akceptu.
Veicas tiem, kas dzīvo gaļas kombināta tuvumā: tie, īsto laiku zinādami, mazliet īsākā rindā var kombināta kioskā izstāvēt govju astes zupai. Reizēm cūku astes.
Zaļie zirnīši un šprotes tika taupīti svētkiem – dzimšanas dienu rasolam un tamlīdzīgi.
Vienu laiku nevarēja dabūt šokolādi un šokolādes konfektes, tikai sojas tāfelītes.
Biezpiensieriņi bija tikai Rīgā. Maizi cepa katrā pilsētā uz vietas, un mūsu pilsētas rupjmaize gadu gadiem bija vienkārši drausmīga – pusjēla un glīzdaina.
Nebija ko smuku vilkt mugurā – pilni veikali ar vienveidīgām draņķībām, jo visiem modeļiem pirms laišanas ražošanā vajadzēja valsts komisijas akceptu.