pircēji un pārdevēji

MI par Lauru:

nē. viņa man nedarīja absolūti neko sliktu, vnk iegravējās neatgriežami. kuce.

kā man dzīvot tālāk?

Ja nebūtu sākušās kino lomkas, es nebūtu gājis uz šo vasaras blokbāsteri, bet laikam nevar aiziet uz šo IMAX šedevru (jāteic gan parastā kvalitātē), un neko par to neuzrakstīt. Un zin kā, bija tīri ok. Kaut kur lasīju, kas varētu būt arī iemesls tam, ka tomēr saņēmos aiziet, ka tur varēja ielasīt gan pretkara motīvus, gan citas lietas. Īsti nezinu, cik tuvu tas bija Homēram, bet man patika sirēnu dziesmu apraksts. Un, protams, klasiskais stāsts par to, cik burtiski cilvēki uztvēra dievu klātesamību. Šobrīd izkausās smieklīgi, ka vētras un zibeņi būtu kaut kādu maģisku būtņu darbības rezultāts, un tomēr mēs (kolektīvi) joprojām nespējam saprast vai pieņemt savu rīcību sekas, kas izpaužas neparedzētās dabas stihijās, un uztveram to kā kaut kādu augstāku spēku lēmumus, ko mēs nevaram kontrolēt, bet tikai cerēt uz viņu žēlastību.

gribās uzrakstīt Andrim. tu esi pēdējākais trash kā klients, bet labāk nosnaudīšos stundu

drausmīgi, ka cilvēki ir tādi muļķi. bet to pašu var teikt par mani. jo viss ir acīm redzams. tu piedalies spēlē, kur pirms spēles, tu jau by default esi zaudējis

Piepeši iedomājos, ka tie cilvēki, kuru manā dzīvē vairs nav, kuri ir izvēlējusies aiziet, fiziski, virtuāli vai emocionāli, patiesībā ir pazaudējuši mani, un tas ir viņu zaudējums. Reāls zaudējums, un viņiem ar to ir jādzīvo.
Es zinu, ka šāda pašpārliecinātība man uznāk ļoti, ļoti reti un tikai uz īsu brīdi. Dīvaina sajūta.

Man Zed no Borderlands 2 atgādina reālu cilvēku dzīvē. Skolas laikā viņš speciāli rija maizi elpošanas ceļos, lai "saslimtu". Kopēja pieredze, ka mēs profesionāli zagām skolā, no random cilvēkiem. Pilnīga kleptomānija.

Pēc pāris gadiem es uzzināju ka Zigmunds Niekrašs ir uzvedis bēniņos un nogalinājis mazāku bērnu, nogriezis viņam pimpi, un iebāzis viņam mutē. Tas nav nekāds citāts. To raidīja ziņās.

Te ir proof, atradu internetā, vēl briesmīgāks nekā atceros:
https://timenote.info/lv/Kaspars-Andersons

Un jā, mēs mācījāmies leģendārajā 77. skolā. Skola kā pumpa, kuru jāizspiež, tur bija tikai huligānisms. Es mazākais klasē, biju ļoti cienīts, jo man pastāvīgi bija destruktīvas idejas, kā appist sistēmu. Bet nu ok, drausmīgi, ka es to cilvēku pazinu ļoti tuvu

IZMANTO PUTNU BALSIS

IZMANTO PUTNU BALSIS

IZMANTO PUTNU BALSIS

MI par 2010. es biju pazaudējis atslēgas, un ir randiņš ar toreiz 21-gadīgo cibiņu. es biju izlēmis rāpties gar mājas 4. stāva sienu pie kaimiņiem, pa 10 cm skārdu, turoties pie sienas:

es zinu, ka tev kā MI, tas ir vienaldzīgi. pirms kāpt ārā, es no sirds lūdzu Dievam, ka tiešām negribu to darīt, tas ir tuvu nāvei. lūdzu palīdzi man! un atslēgas atradās minūtē.

piebilde, ka lūgšana bija pēdējā, pirms kāpt ārā un reāli darīt. man bail bija tikai nedaudz. nu hui tur. abos gadījumos esmu bruņinieks, dzīvs vai nē.

MI:

Kate nomaucās no 4. stāva, jo ķēra peli. rīgas centra mājā tas bija iespējams. Kate mēdza nakti dežurēt virtuvē. mēs ar G domājām, ko viņa tur dara. bet izrādās, viņa saklausījusi cilvēkam nedzirdamu skaņu.
nomaucās gan vakarā, jo skārds slidens, un tāds adrenalīns noķert peli, jau uz palodzes.

piebilde, ka palodze bija salijusi slapja no lietus

tumšs kā ziemā

dienas skaidrā: 1
dienas kopš friziera: 0

Par to, esmu vai neesmu ļauns, ir sekli spriest. Tu taču esi masterclass stulbs domātājs, ar zero izglītību un zināšanu bāzi. Bet tu nespēj neredzēt, ka vainas apziņa nav empātija.
Paliekam pie tā, ka esmu zālēdājs un plēsējs vienā personā.

Sanāk, visēdājs, mediocrity

MI:

man bija palicis L topiņš, ko ultra tīrīgā L bija piemirsusi iemest izmazgāties. es viņu cēlu pie nāsīm. L nepieļauj lai smirdētu, bet mini scent tur bija palicis. kad viņa jau bija NL, tā bija svētlaime, pielikt pie nāsīm, un viegli ievilkt

Sadzeltējusī Apple tastatūra atkal tiek padarīta balta.

Nav lielāku sūda brāļu par politiķi un vecu mūziķi, kurš joprojām gozējas savas vecās saules gaismā.

Man ir tik sadragāts ego, ka mēģināju to labot meklējot sevi google. To ierakstu kur Edward Lucas, pasaulē atzīts britu žurnālists un autors, ilggadējs žurnāla The Economist korespondents (source MI) par mani bija uzrakstījis tā, ka man toreiz atkārās žoklis. Ka neticami laba sadarbība ar Armands Dišers, izcilu viņa grāmatas veidotāju. Ļoti žēl, google vairs neatrod. Labi, 12 lapas google ar mani ir palikušas, bet tās ir formālas atskaites no bibliotēkām, par saņemtajām grāmatām, kur esmu pieminēts. Ek, jāiet atkal dzert

Hei, šeit Ilva Šļonteka.

Es vnk nevaru būt ļauns, ja uztraucos kā otrs jūtas.
Te ir arī spekulācija, jo tikko pārkāpu sev – čerez ņemogu, atvēru adobes, pirms tam stundām mirkšķinot acis, ka jāmostas. Sagatavoju failus, nosūtīju. Milzu slogs nost. Par klientu zaudēšanu jau ir mana problēma, bet es nevaru, ka cilvēki tiek atstāti izmisumā – "kur ir man sen jau vajadzīgais darbs? kas noticis? mani uzmeta?"

Un profesionalitāte ir milzīga. Es adobē rīkojos kā GusGus pie pultīm. Vnk lai neesmu piedzēries, es precīzi zinu workflow, ar ko jāsāk, kas jāpārbauda, ko darīt tālāk, un kad ir "export", tad es zinu, ka eksports pat nav jāpārbauda. Pa visiem 20 gadiem, laikam tikai 1x ir bijusi kļūda, kad eksportējot biju aizmirsis, ka viens layer ir izslēgts. Par to mani arī novērtēja, ka vācu kvalitāte var iet dirst, Armanda kvalitāte ir atsevišķs ISO.
Zināms, ka visa cieņa padirsta dēļ dzeršanas un pilnīgi ignorētiem deadline