3. manā klasē mācījās skumjš puisis Mareks. viņam ar tētiem neveicās. katru reizi savs. viens no viņiem, nezinu vai īstais vai viltotais mani augšā pa Pētergaiļa kāpnēm nesa, kad otrajā klasē mēs visi braucām etskursijā uz Rīgu un es pusceļā uz torni atteicos tālāk kāpt. tad viņam drīz vien mamma nomira, tētis pazuda. palika tikai vecāmamma, kas strādāja par kasieri tālajos reisos. viņa veda viņam košļenes, kas bija kaut kas ekstra tajos laikos.
bet tad drīz vien viņš kaut kur pazuda. pārcēlās uz citu skolu laikam.

vispār skumji, ka mazam zēnam ir tik ļoti skumjas acis. neatceros, ka kādreiz tiku redzējusi viņu smejamies. un mēs toreiz bijām tik mazi...(c)ld

4. Nu tad es arī par Marekiem...

1.Mareks gāja bērnudārzā grupiņu zem manis. Vecākajā grupiņā bērnudārzā ārā spēlējoties ar velosipēdu nokrita un salauza mugurkaulu. Nogulēja 6 mēnešus nekustīgi uz cietas gultas kamēr saauga. Skolu pabeidza gadu vēlāk kā vienaudži. Turpmak viss štokos.

2.Mareks mācījās skolā kādus gadus 5 virs manis. Pēc skolas, pēc armijas un pēc vairākiem gadījuma darbiem nonāca atpakaļ mūsu skolā par saimniecības daļas vadītāju. Viņa kabinetā regulāri sēdējām un spēlējām zolīti, dzērām alu/ vīnu, kad bastojām stundas. Tā bezmaz visu 11. klasi tur pavadīju. Vismaz 2 reizes nedēļā kādas 2- 3 stundas tika nobastotas. Tik labs portvīns kā tajos laikos ("777", "Agdam") vairs nav nopērkams.

3.Mareks ir iepriekšējā Mareka vienaudzis. Nācis no daudzbērnu ģimenes (6 brāļi un viena māsa). Apprecēja manu klasesbiedreni, kas arī nākusi no daudzbērnu ģimenes (precīzi neatceros, bet laikam pa diviem brāļiem un māsām). Un tagad viņiem pašiem jau ir 4 bērni (vismaz pirms gadiem trim- četriem tik daudz bija). (c)kangoroo

5.Mans Mareks bija mazs puisītis (pāris gadus vecāks par mani) manas māsīcas-krustmātes kazās (starp citu māsīcas tēvs bija Tālivaldis vārdā! Tagad abi ir miruši...nu māsīca un viņas tētis...par Mareku neko nezinu). Man bija gadiņi četri, smuka balta kleitiņa un baltas zeķītes ar bumbuļiem. Un mati sasieti zirgastē (vispār šodien arī ir zirgastē - tikai bez baltās lentes un stipri tumšāki). Jā, un tas Mareks man dikti patika. Īpaši pēc tam, ka viņš mani ieslodzīja istabā un nelaida ārā. Dievinu valdonīgus un brutālus vīriešus..., ja vien nesakaujos un neaizmūku. (c)murkjelis

6.Bija mums sētā viens mareks.. Gadu vai divus vecāks par mani. Viņš bija no foršajiem džekiem, kuriem jebkurš puisis gribēja līdzināties, jo viņš brauca ar motociklu krosā! :)

Tad vēl bija klases biedrs Mareks, tāds sīciņš pēc auguma... Tāds diezgan tehnisks puisis bija... Tagad braukā ar džipu un tirgo mežus... :) (c)glupais

7. Mareks nr.1 - puisītis, klasesbiedrs, apakšstāva kaimiņš. Sākumā pareizs & labiņš, pēcāk arvien trakāk & trakāk. Īpaši nezinu, kas ar viņu, laikam, kopš armijas atnāca, nekas saprātīgs ar viņu arī nav noticis, turpat pa Dzimteni maļas.
Mareks nr. 2 - akvai. Izteiktākā skolas melnā avs, mans pirmais "Mr. Bad Guy". Lai miers ar viņu. Cik zinu, cietums ir mazākais, kas ar viņu noticis. (c)dzeina

8. man klasē bija viens Mareks. pie manas mammas vēl privātstundas latviešu valodā ņēma. sen nav redzēts.

Bet tagad darbā mums saimniecības daļā ir viens Mareks. dikti smuks. bet aizņemts. sievišķis viņam ir...(c) ravejsledzejs

9. Mareks bija plukata kucēns, ko mana māsa reiz atrada naktī kapos un atveda mājās - melns ar baltu vēderiņu un riņķī sagrieztu spicu asti. Astes galiņš bija balts, kā jau visiem jaukteņiem. Izauga par pašpārliecinātu un lepnu suni. Es bieži gāju ar viņu staigāt. Gandrīz nekad nevedu pie saites atšķirībā no vēlāk mūsu ģimenē dzīvojošās afgāņu kurta kucītes, to gan nevarēja sasaukt, ja viņa to pati nevēlējās, reizēm aizmuka uz vairākām dienām un atgriezās slapja un laimīga ar nomedītu kaimiņu vistu zobos vai kaislīgi izvārtījusies jūras malā izskalota sapuvuša roņa taukos. Bet Mareks bija strikts un paklausīgs. Skaļu balsi un bez humora izjūtas. Viņam briesmīgi nepatika automašīnas. Lai gan, iespējams, ka patika, nevar saprast. Viņš skrēja tām līdz, cik varēja turēt, un centās iekost riteņos. Mēs dzīvojām ciematā, kam garām puskilometra attālumā gāja Jelgavas - Bauskas šoseja. Mašīnas tur brauca reti. Bet pāri šosejai bija pļavas un meži. Reiz, kādā vasaras dienā Mareks aizskrēja tālu uz priekšu un sāka riet uz tuvojošos mašīnu. Es skrēju, lai viņu savaldītu, taču nepaspēju. Atceros tikai skaņu - kā pārplēšot piepūstu futbola bumbu. Mašīna aizbrauca, nesamazinot ātrumu, bet Mareks palika guļot šosejas vidū, mazā tumšu asiņu peļķē. Es gribēju viņu pacelt un nonest malā, taču kāds klātpienākušais pieaugušais teica, ka ievainots suns var iekost arī saimniekam. Kādu laiku Mareks vēl bija dzīvs un skaļi elpoja. Es sēdēju līdzās uz asfalta un baidījos viņam pieskarties. Man bija desmit gadi. Varbūt, vienpadsmit. (c)dienasgramata

10.Mareks: Tas bija videnes sākumā, puisis no gadu augstākas klases, kantēja mani ilgi un neatlaidīgi. It kā nokantēja, bet man kaut kā galīgi nevilka... Neizturēju ilgāk par pusotru mēnesi, pa telefonu pateicu, ka "man vajag padomāt".. Pēc tam ignorēju. Mamma palīdzēja - kad zvanīja, teica, ka neesmu mājās. Tāds ņuņņa likās.(c)itta

11. tikai viens no satiktajiem Marekiem ir mana posta vērts. viņam bija gaiši brūni cirtaini mati un zaļi brūnas acis. kad mēs skūpstījāmies, viņam patika ar īkšķiem masēt man zem lāpstiņām. viņam patika pieskarties. atglauzt matu cirtu, nobraukt ar pirkstu pār lūpām. knibināties ar manām podziņām, kožļāt ausu ļipiņu. kad es sēdēju viņam klēpī ar seju pret viņu, es zināju, ka viņa rokas būs aizbāzti aiz maniem džinsiem aizmugurē. ja man bija svārki, tad rokas bija uz maniem stilbiem zem tiem. ļoti paredzams. es zināju, kas man jādara, lai gūtu attiecīgos, man patīkamākos glāstus.
gultā varbūt nebija tas labākais, bet bija tik labi pārējā laikā.
un viņš rakstija dzejoļus. par mani nevienu. tikai par vēju, domām un pieskārieniem.
kad mēs izšķīrāmies, raudājām abi. lēmums bija abpusējs, mēs bijām izsmēluši viens otru. norunājām palikt draugi. zinot, kad nekad netiksimies.
tā lūk. (c)