| (no subject) |
|---|
| Man šķiet, ka ne vienmēr tāds komentārs noteikti nozīmē attaisnojumu. Jā, dažreiz cilvēki par kāda cita rīcību saka, ka arī paši tā darītu vai dara, ar to domājot, ka nesaskata šajā rīcībā nekā nosodāma. Bet varbūt doma ir cita - drīzāk apjukums vai bailes, novērojot, kā ideoloģiju ietekmē it kā saprātīgi cilvēki dara lietas, kuras nevienam no viņiem pat prātā nenāktu gaidīt. Atceros, kā, lasot interviju ar Rokpelni, biedējošākā daļa bija tieši tā, kā viņš aprakstīja, kā pats pirms sadarbības ar čeku nicinājis padomju varu, bet tad kaut kaut kādā nesaprotamā apziņas stāvoklī viņam licies, ka varētu taču piekrist sadarboties intereses pēc, bet uzreiz pēc tam, kad parakstījis attiecīgos dokumentus, bijis "klikšķis" un viņš sapratis, cik milzīgu kļūdu pieļāvis. Skaidrs, ka nevar jau pārbaudīt, cik precīzi otrs cilvēks raksturo savus domāšanas un izvēles procesus, bet, pieņemot, ka lielos vilcienos tā arī ir bijis, šis stāsts tomēr liekas biedējošs kā paraugs gadījumam, kad cilvēkā notiek kaut kāds process, kura rezultātā viņš rīkojas pretēji savai ilgstošajai pārliecībai vai vismaz tam, ko pats uzskatījis par savu pārliecību. Kas var radīt šaubas, vai arī pārējie cilvēki spēj pietiekami labi izprast un kontrolēt savu domāšanas procesu, lai novērstu pēkšņu izslēgšanās iespēju kritiskā brīdī. Un šī doma ir šausminoša. |
|  |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}