Viena diena manā dzīvē

Rīts sākas ar kafijas vārīšanu un jokainu pienu


Viens iepakojums izbeidzies, jāņem nākamais


Izeju uz terases uzpīpot, uzkafijot un sasveicināties ar pirmo kaimiņu suni...


Un tad ar otro...


Savācam sērfa dēļus un ielādējam mašīnā


Pa ceļam ieskrienam kafejnīcā pēc sviestmaizes, gaidot aplūkojam pie sienas izvietotas flīzītes ar visādiem teicieniem (Vīrietim ir trīs ienaidnieki: sievasmāte, svaine un sieva.)


Dodamies ceļā, lai meklētu pludmales un vislabākos dienas viļņus


Ierodamies Lanzarotes rietumkrastā


Atrodam grafiti




Piesēžam pludmalē, lai pavērotu viļņus un izlemtu, iet vai neiet ūdenī...


Paejam nedaudz tālāk, kur divi sērferi jau ir viļņos



Secinām, ka vieta, kur vilni ķertu, ir traki tuvu pie krasta un būs pārāk grūti. Dodamies tālāk, pa ceļam pētot informatīvos materiālus...


un aplūkojot kazu barus...


Laikapstākļi ir īpatnēji, šur tur baigie mākoņi, kas ātri izklīst un sarodas no jauna...


Un ielejā jābrauc ilgi un dikti, jo ir daudz šauru serpentīnu, toties ir burvīgs skats uz plašumiem visapkārt


Atrodam norādi uz vienu no salas skatpunktiem un izdomājam apmest nelielu līkumu un uzmest tam aci


Laiks kafijai


Dodamies tālāk, cauri lavas laukiem. Mazliet atgādina Mordoru


Atrodam ar baltiem akmeņiem iezīmētu ceļu, noteikti jānoskaidro, uz kurieni tas ved, nekādu norāžu nav


Izrādās, ka pa zemes ceļu var nokļūt pamestā pilsētā, kur nav ikurāt nekā, vien pamestas ēkas




Turpat netālu ir pludmale, kur sērfo vienīgi vietējie profiņi, jo tā ir izteikti bīstama, viļņi ir lieli un vietējiem nepatīk, ka viņu "spotā" maisās svešinieki. Brīdi vienkārši vērojam...


Satupuši rindā, gaida lielo vilni


uuuun vilnis ir klāt un viens sērferis pabeidz braucienu, uzlidojot gaisā




Vienam palaimējies noķert smuku trubu






Viens gatavojas iet ūdenī, gaida, kad uz brīdi noplaks lielie viļņi, lai drošāk


Malā tikmēr gaida kāda ģimene...


Mēs izlemjam doties tālāk.


Pa ceļam atrodam vietu, kur varētu piestāt un paēst. Turklāt tur ir kaķi, spēcīgs arguments.


Tomēr iestādei ir siesta, meklējam nākamo un veiksmīgi atrodam. Ēdienkaršu parasto nav, toties katram viesim tiek pienesta lielā tāfele:)


Kā nu bez Kanāriju salām tipiskajām mojo mērcēm


Našķi


Atgriežamies izejpunktā — Famarā. Citi tikmēr sildās saulē...




Playa de Famara


Šeit gandrīz vienmēr ir patīkami, vidēja izmēra viļņi, līdz ar to samērā daudz citu sērfot gribētāju...




Vīrs ar pleznām un sērfskolas instruktors, kas vaktē savus audzēkņus





Blakus sērfa skolai ievadnodarbība


Nu ir pareizais bēguma/paisuma moments, dodos arī pati okeānā, tik pirms tam jāsagatavojas.
Jāievasko dēlis, lai pēdas neslīd...


Jāpārbauda, kā izdevies


Jāapliek kājas saite

Un tad aidā jūriņā uz pāris stundām, no kurām bilžu nav, jo nav ūdensizturīgas kameras.

Neilgi pēc iziešanas mainījušās krāsas




Smilšaini, apsviluši un traki izbadējušies, jūtamies pelnījuši jūras mošķus vakariņās


Un aukstu alu


Tikmēr krāsas kļuvušas pavisam krāšņas


Dodamies mājup. Pirmais darbiņš - jāizskalo hidras, lai sālsūdens nesamaitā


Esmu mazliet samocījusi balsta pēdu, tāpēc muskuļziede par skādi nenāks


Pēc karstas un ilgas dušas izeju uz terases uzpīpot


Un vēl mazliet paskatīties krāsu maiņu


Tālāk seko dziļš un salds miegs:)