|
Purvciems. Septiņdesmito gadu pašas beigas, astoņdesmito sākums. Sestā trolejbusa galapunkts. Tur, kur tagad tas lielais krustojums pie Rimi / Minskas. Koka avīžu kioskiņš, kurā varēja nopirkt melnbaltus mazos kalendārīšus ar suņu un kaķu portretiem (man bija vesela kolekcija baltā zefīra kastē), atklātnītes ar aktieru ģīmetnēm (pēc sava pirmā erotiskā sapņa,kur galveno lomu spēlēja Rimants Adomaitis, iegādājos viņa fotogrāfiju), nozīmītes, ķemmes un droši vien, ka Cīņu un Padomju Jaunatni, bet to jau vairs neatceros.
Lūk, tam kioskiņam blakus stāvēja pelēka sieviņa un pārdeva cukurgailīšus par 10 kapeikām. Cukurgailīši bija tumši oranžīgi un gaiši dzelteni. Uz saldējuma kociņiem. Un es vienmēr brīnījos, kur tā sieviete dabū kociņus. Vai tiešām viņa apēd tik daudz saldējumu Pols, lai pēc tam uz kociņiem tupinātu savus gailīšus.
Pēc tam, kad skolā uzzināju, ka visi, kas gatavo cukurgailīšus, tajos noteikti iespļauj, vairāk pie pelēkās sievietes negāju, bet piededzināju vienu pannu pēc otras, cenšoties izkausēt cukuru gaiši dzeltenu. |
|
"Nesatraukājieties, paskatieties valūtas veikalos. Tur ir viss tāpat", mūs pirms brauciena mierināja draudzenes priekšnieks, kas jau vairākkārt bija bijis tur.
Saule nolaidā pār Īsto rūķu zemi - Švarcvaldes kalniem, kad mēs uz savās piepampušajām kājam izmeimurojām zem Freiburgas sīparka (seepark) platānām.
Sastūķējuši mantas milzīgajā teltī, nedaudz uzbužinājām spalvas un ziņkārībā sprēgādami devāmies uz pilsētas centru.
Tā bija kļuda. Kultūršoks bija pārāk spēcīgs. Klusējot un drūmi atgriezāmies nometnē.
-Vismaz pasaki, ka es esmu laba meitene! -
Viena draudzene apkrita ap kaklu otrai.
Tiesa, kas tiesa, izskata ziņā mēs visā visumā izcēlāmies uz kopējā fona, to es atzīstu ar šo dienu acīm, bet tad tas nelikās svarīgi. Mūs priecēja kaut vai tas ka, starp uz alternatīvo saietu sapulcēto daudzo tautību jauniešiem, vācieši mūs uzskatīja par somiem, vai pat par amerikānietām :)))
Ekonometne bija īpatnējs pasākums, no tādām laikam izšķīlās mūsdienu antiglobālisti. Nauda iekšējai lietošanai - eko tika mainīta viens pret vienu gan pret dolāru, gan pret repši, gan rubli. Tai laikā laikam pie mums figurēja abi. Mainīt gan varēja kādus pāris simtus. Citi mēģināja izandalēt pieclatniekus un jaunās republikas pastmarkas (neveiksmīgi). Tad bija naudiņa krāsainiem lietussardziņiem, sporta somiņam, pleijerīšiem. Man pietika, lai iemalkot aliņus ar lepnu grifu uz etiķetes, nobaudītu maigo un dzintaraini zeltaino vīnu. Vairāk jau neko nevajadzēja, baroja mūs kārtīgi ar veģetāro pārtiku,zemenēm, ķiršiem, pārslām, tik gardo graudu - riekstu maizi, arī ar kolrābjiem un vārītiem spinātiem - brr.
Sakoptība izbrīnīja un radīja bijību, ģipša rūķi un sniegbaltes smīdināja, kalni, svelme un mežonīgās lietusgāzes fascinēja. Jā bijām mēs arī Strasbūrā, ar lielu pompu pārgājām robežu (bez vīzām), forsējām Reinu, pa tiltu gan, un dziedājām, dejojām un bļaustījāmies pie eiroparlamenta ēkas. Sak, esam klāt, laidiet iekšā :))
Es gan jau tad skeptiski to vēroju no malas, sēdēju uz trotuāra maliņas, redzēju kā vienam mūsu trādirīda izbrīnītam francūzim izmaucas no kakla siksnas un aizbēg viņa šeltijs( mazs kollijs, tā sakot), neuzkrītoši nostaigāju gar mūs aplenkušo policistu ķedi, lai ievilktu nāsīs franču smaržas. Jā, uzcienāju vienu vietējo ar cigarētēm "Rīga":)) Viņs pats paprasīja!
Pēdēja vakarā sēdējām ar draudzeni Freiburgas centrā pie ieejas tādā kā Berga bazāra līdziniekā. Miermīlīgi, rosīgi, mazliet rimti meitpilsonīgi murdēji garām plūstošais, nesteidzīgais pūlis. Aiztrimbelēja balti tramvaja vagoniņi. Lēnām iedegās senatnīgi laternu lukturīši.
-Kā tu domā, kad pie mums tā būs?
Paraustīju plecus.
-Pēc desmit gadiem? - draudzene nevarēja nomierināties.
-Nu, tas gan ir pārāk ilgi.
Bija 1993. gads. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}