laikabedre - Komentāri

Purvciems. Septiņdesmito gadu pašas beigas, astoņdesmito sākums. Sestā trolejbusa galapunkts. Tur, kur tagad tas lielais krustojums pie Rimi / Minskas. Koka avīžu kioskiņš, kurā varēja nopirkt melnbaltus mazos kalendārīšus ar suņu un kaķu portretiem (man bija vesela kolekcija baltā zefīra kastē), atklātnītes ar aktieru ģīmetnēm (pēc sava pirmā erotiskā sapņa,kur galveno lomu spēlēja Rimants Adomaitis, iegādājos viņa fotogrāfiju), nozīmītes, ķemmes un droši vien, ka Cīņu un Padomju Jaunatni, bet to jau vairs neatceros.
Lūk, tam kioskiņam blakus stāvēja pelēka sieviņa un pārdeva cukurgailīšus par 10 kapeikām. Cukurgailīši bija tumši oranžīgi un gaiši dzelteni. Uz saldējuma kociņiem. Un es vienmēr brīnījos, kur tā sieviete dabū kociņus. Vai tiešām viņa apēd tik daudz saldējumu Pols, lai pēc tam uz kociņiem tupinātu savus gailīšus.
Pēc tam, kad skolā uzzināju, ka visi, kas gatavo cukurgailīšus, tajos noteikti iespļauj, vairāk pie pelēkās sievietes negāju, bet piededzināju vienu pannu pēc otras, cenšoties izkausēt cukuru gaiši dzeltenu.