scibologs:
Ja šis iestādījums atrastos mežonīgajos rietumos kovboju laikos, nav šaubu, ka pirmais ko es šodien tajā nošautu, būtu pavārs. Viva pretendē uz "īstu meksikāņu virtuvi", taču, ja nu jums ir ienākusi prātā doma apēst kaut ko meksikānisku, ejiet labāk uz Iguānu, Klondaiku, galu galā kaut vai uz A-suni vai Čarlito, taču ne uz Vivu. Manis ēstais buritos sastāveja no divām pankūkām (ok, tās vēl varētu nosaukt par tortilām), kurā ietīta gaļa (kādu var izcept ja nu mājās bez sāls galīgi nav nekādu citu garšvielu) un dīvaina paskata (oranžs!), konsistences un garšas siers (kas labāk iederētos uz rīta siermaizēm vai vēl labāk uz restorāna Viva sienām). Zem tortilām ir (saldi, ak kungs!) dārzeņu salāti, kuros lieliski var sagaršot Bonduelle zirnīšu un marinētās kukurūzas sulu. Un pie visa tā viens (marinēts un maigs!) čili pipars. Tas viss ir ietūckāts mazā četrstūrainā podiņā (līdz augšai un vēl pāri malām), kas stāv uz neliela šķīvja- kā atzina viesmīle, ēst no tā neesot īpaši ērti, un rekomendēja labāk izbērt visu šķīvī, tad vismaz iespējams operēt ar nazi. Tas viss garšoja tā, it kā to būtu taisījusi mana mamma PSRS laikos bez atbilstošajām garšvielām un visnotaļ aptuvenām zināšanām par to, kā buritos gatavot.
Interjers samērā nesakarīgs, nez kāpēc vakaros griežas diskobumba (wtf?) lai gan dejot tur nav kur (mūzika gan varētu piederēties meksikāniskam iestādījumam). Viesmīle, protams, aizmirsa aizdedzināt svecīti, kas atradās uz galda. To visu varētu paciest, bet mīlīši- ja jums nav jēdzīgas virtuves, tad nav vērts tērēt naudu "elitārām" kastītēm rēķinam, kurās neviens negribēs atstāt dzeramnaudu.
Verdikts: Otrreiz iegriezties man drosmes nepietiks