nu, ļoti jau nu klusi
konkreeti - klusuma zona nav tiksi spraagstošu pumpuru sprakšķi pavasarī vai akmens šķembas pieskaarieni ezera virsmai metienaa. Klusuma zona, manupraat, ir iemesls, kaapeec ikviens no mums atrodamies šeit un tagad... Tā ir nepeiciešamība mācīties speeju redzeet, atskatiities, paredzeet, sajust savu izveeli kaa patiesi savu. Vai tad taa nav, ka bieži esam nolikti situaacijaas, kuraas aareejaa it kaa izveele, faktiski ir psiholoģiskais terosrs, netīrs spiediens uz mums, balstoties uz mūsu cilvēcisko vājumu, nespēku, nespēju apzināties, izsekot līdzi, bailēm no eksistences, no nezināmā. Ik viens no mums saduras savā dzīvē ar tā sauc. - "neizbēgamo" - ar kāda tuvinieka, ar kaada iemīlēta radījuma, kaut vai kāmīša vai bizāmžurkas nāvi. Klusuma zona ir tas fakts, kad kaut kas, tik ļoti svarīgs, iemīļots un vajadzīgs, tātad, mums, negaidot - vienkārši vairs nekur nava. Kā gan tas - NAVA pēkšņi aizstājis to, kas IR. Un arī mūs taču, laikam, aizstās. Kas ir šīs NAVA? Vai tāpēc piedzimi Tu un Tu, un Tu? Aizmirsties ikdienas rūpēs, steigā, aizmirsties apskācienos? Jā - mīlestība aizsedz NAVA tik spilgti un intensiivi, ka tas NAVA pats kļūst neredzams, it kā klāt neesošs, it kā laime turpināsies vienmēr. Bet - arii tai ir robežas. Palaikam tā pārvēršas par tādu kā savītušu ābolu rudens brūnajās lapās, ābolu, kas reiz bija dzidrs, spirgts un gaismas caurstrāvots. Tātad - Jlusuma Zona, manuprāt, ir mūsu ES otrā - neredzamā puse, kurā varbūt ierakstīts mūsu īpašais kods, nozīme, jēga būt. Bet - varbūt - ne... Varbūt - nekas nav ierakstīts... Un - ja ir - kas tad ir tas rakstītājs? Ko gan viņš/viņa ar to (ar mums) gribēja pateikt? Bet - varbūt mēs paši sevi uzrakstījām, jau kaut kad sen, viņpus šī IR, un NAV...
Mans priekšlikums - pārvērst šo lapu par meklējošu - gan psiholoģijā, gan filozofijā, gan ētikā, gan mīlestībā un maigumā, gan arī - mēģinot izprast cietsirdības avotus, jā - arī to, ko savā darbā Muļības salvinājums reiz iespējams centās pateikt Roterdamas Erasms. Pārvērst šo lapu par meklējošu ne tikai ar vārda, bet arī tēla, fotogrāfijas, dzejas, mūzikas, arhitektūras, sarkasma, ķircināšanās, un, ja tas liekas pareizi - izsmiekla palīdzību. Meklēt - kurp dodas mūsu mīļotie, kad to vairs nava, un - kur tie paliek, kad it kā ir līdzās...Es te samērā izplūdu (par ko man sabiedrisks rājiens) - bet - vai tad runāju te tik aplam?
varbuut Tu runaa oar ...tiikamo klusumu? Bet ir tachu arii ...netiikamais? Reiz savam deeeleenam jautaaju, kas Tu biji, kad Tu nebiji...
Mees esam piekalti pie sava - "es esmu"... bet, varbuut kaadam (man taa gadaas ne visai bieži) - rodas izjūta par - "es neesmu"... Vai tas ir klusums? Ošo meditaacijaas bija taadi meditatiivaas izteeles triki - identificeeties ar sevi - pamazaam samazinošos, liidz - esi kaa punkts, un tad vienaa skaistaa mirklii - čiks! - un izzuudi arii kaa punkts. Ir tikai (liels vai mazs) Nekas, citiem vaardiem - IR NEKAS... Citu reiziiti Ošo piedaavaaja sevi meditatiivi paplašināt līdz, hm... bezgaliibai... Esmu meeģinaajis sho to no visa taa. Ja uzmaniigi virzaas pa meditaaciju kaapniiteem, tad var ieguut iespaidus, kurus gruuti izteikt vaardiem... Tas, ko saki Tu, manupraat, ir no iespaidiem, kurus piesviež ikdienas apziņas efekti bez iipašas to knibinaašanas ar, teiksim, meditaacijas mazo pirkstiņu. Rietumu tradicionaalaa kultuura ne sevišķi labi izkopusi meditatiivo praksi. Kristiešiem vairaak runa par kontemplaaciju. Filozofiem - par apceri, tas ir - meerķtieciigi vadiitu domu procesu. Rietumi kaut kaapeec laagaa nespeeja aiziet liidz galeejaam apzinjas vadaamiibas konsekvenceem, viņi stipri vien dziivoja feodaalo attieciibu: kungs - kalps ēnaa, paarnesot šo pastulbo dualismu uz visu savu gariigo mekleejumu lauku. Klusums - kas ir klusums?
Starp citu - kur paliek jaunaas meitenes, kad taas noveco?