nava - ira

varbuut Tu runaa oar ...tiikamo klusumu? Bet ir tachu arii ...netiikamais? Reiz savam deeeleenam jautaaju, kas Tu biji, kad Tu nebiji...

Mees esam piekalti pie sava - "es esmu"... bet, varbuut kaadam (man taa gadaas ne visai bieži) - rodas izjūta par - "es neesmu"... Vai tas ir klusums? Ošo meditaacijaas bija taadi meditatiivaas izteeles triki - identificeeties ar sevi - pamazaam samazinošos, liidz - esi kaa punkts, un tad vienaa skaistaa mirklii - čiks! - un izzuudi arii kaa punkts. Ir tikai (liels vai mazs) Nekas, citiem vaardiem - IR NEKAS... Citu reiziiti Ošo piedaavaaja sevi meditatiivi paplašināt līdz, hm... bezgaliibai... Esmu meeģinaajis sho to no visa taa. Ja uzmaniigi virzaas pa meditaaciju kaapniiteem, tad var ieguut iespaidus, kurus gruuti izteikt vaardiem... Tas, ko saki Tu, manupraat, ir no iespaidiem, kurus piesviež ikdienas apziņas efekti bez iipašas to knibinaašanas ar, teiksim, meditaacijas mazo pirkstiņu. Rietumu tradicionaalaa kultuura ne sevišķi labi izkopusi meditatiivo praksi. Kristiešiem vairaak runa par kontemplaaciju. Filozofiem - par apceri, tas ir - meerķtieciigi vadiitu domu procesu. Rietumi kaut kaapeec laagaa nespeeja aiziet liidz galeejaam apzinjas vadaamiibas konsekvenceem, viņi stipri vien dziivoja feodaalo attieciibu: kungs - kalps ēnaa, paarnesot šo pastulbo dualismu uz visu savu gariigo mekleejumu lauku. Klusums - kas ir klusums?

Starp citu - kur paliek jaunaas meitenes, kad taas noveco?