"I have nothing to say / and I am saying it / and that is poetry / as I needed it" -- John Cage

It consists of the pianist going to the piano, and not hitting any keys for four minutes and thirty-three seconds. (He uses a stopwatch to time this.) In other words, the entire piece consists of silences -- silences of different lengths, they say.

On the one hand, as a musical piece, 4'33" leaves almost no room for the pianist's interpretation: as long as he watches the stopwatch, he can't play it too fast or too slow; he can't hit the wrong keys; he can't play it too loud, or too melodramatically, or too subduedly.

On the other hand, what you hear when you listen to 4'33" is more a matter of chance than with any other piece of music -- nothing of what you hear is anything the composer wrote.

http://www.youtube.com/watch?v=HypmW4Yd7SY (http://www.ubu.com/film/cage_433.html - ar orķestri)

klusēšana vēl nav nekāds klusums

Es nodevu klusuma zonu. Un arī to, kura ideja tā bija. Es nevēlos izlūgties piedošanu vai taisnoties vai kā tamlīdzīgi, bet ne tas bija galvenais, par ko vēlējos runāt.

Ir ziema. Baltā ziemā klusums skan, bet tagad tas ir kluss un auksts. Nesprakšķ. Bet ik rītu skan gaisma pār ezeru. Vieglo viļņu skaņa dzirdama pat aiz autobusa loga.

Ziemassvētki esot klusais laiks.

Un arī jūs visi klusējat. Kā jau klusuma zonā.

konkreeti - klusuma zona nav tiksi spraagstošu pumpuru sprakšķi pavasarī vai akmens šķembas pieskaarieni ezera virsmai metienaa. Klusuma zona, manupraat, ir iemesls, kaapeec ikviens no mums atrodamies šeit un tagad... Tā ir nepeiciešamība mācīties speeju redzeet, atskatiities, paredzeet, sajust savu izveeli kaa patiesi savu. Vai tad taa nav, ka bieži esam nolikti situaacijaas, kuraas aareejaa it kaa izveele, faktiski ir psiholoģiskais terosrs, netīrs spiediens uz mums, balstoties uz mūsu cilvēcisko vājumu, nespēku, nespēju apzināties, izsekot līdzi, bailēm no eksistences, no nezināmā. Ik viens no mums saduras savā dzīvē ar tā sauc. - "neizbēgamo" - ar kāda tuvinieka, ar kaada iemīlēta radījuma, kaut vai kāmīša vai bizāmžurkas nāvi. Klusuma zona ir tas fakts, kad kaut kas, tik ļoti svarīgs, iemīļots un vajadzīgs, tātad, mums, negaidot - vienkārši vairs nekur nava. Kā gan tas - NAVA pēkšņi aizstājis to, kas IR. Un arī mūs taču, laikam, aizstās. Kas ir šīs NAVA? Vai tāpēc piedzimi Tu un Tu, un Tu? Aizmirsties ikdienas rūpēs, steigā, aizmirsties apskācienos? Jā - mīlestība aizsedz NAVA tik spilgti un intensiivi, ka tas NAVA pats kļūst neredzams, it kā klāt neesošs, it kā laime turpināsies vienmēr. Bet - arii tai ir robežas. Palaikam tā pārvēršas par tādu kā savītušu ābolu rudens brūnajās lapās, ābolu, kas reiz bija dzidrs, spirgts un gaismas caurstrāvots. Tātad - Jlusuma Zona, manuprāt, ir mūsu ES otrā - neredzamā puse, kurā varbūt ierakstīts mūsu īpašais kods, nozīme, jēga būt. Bet - varbūt - ne... Varbūt - nekas nav ierakstīts... Un - ja ir - kas tad ir tas rakstītājs? Ko gan viņš/viņa ar to (ar mums) gribēja pateikt? Bet - varbūt mēs paši sevi uzrakstījām, jau kaut kad sen, viņpus šī IR, un NAV...

Mans priekšlikums - pārvērst šo lapu par meklējošu - gan psiholoģijā, gan filozofijā, gan ētikā, gan mīlestībā un maigumā, gan arī - mēģinot izprast cietsirdības avotus, jā - arī to, ko savā darbā Muļības salvinājums reiz iespējams centās pateikt Roterdamas Erasms. Pārvērst šo lapu par meklējošu ne tikai ar vārda, bet arī tēla, fotogrāfijas, dzejas, mūzikas, arhitektūras, sarkasma, ķircināšanās, un, ja tas liekas pareizi - izsmiekla palīdzību. Meklēt - kurp dodas mūsu mīļotie, kad to vairs nava, un - kur tie paliek, kad it kā ir līdzās...Es te samērā izplūdu (par ko man sabiedrisks rājiens) - bet - vai tad runāju te tik aplam?

Un tad kāds mācīts vīrs teica: Stāsti par Runāšanu.
Un viņš atbildēja, sacīdams:
Jūs runājat tad, kad jūsu domas vairs nedod jums miera.
Un, kad jūs vairs nevarat mājot savas sirds vientulībā, tad jūs dzīvojat savās lūpās, un skaņas ir izklaide un laika kavēklis.
Un ar runāšanu pa daļai tiek nomaitāta domāšana.
Jo doma ir brīvas telpas putns, kas vārdu būrī var gan izplest spārnus, tomēr nespēj lidot.

Starp jums ir tādi, kas meklē pļāpīgos, baidīdamies būt vieni.
Vientulības klusums atklāj viņu esību visā kailumā, un no tā viņi vairās.
Un ir tādi, kas runā un, to neapzinādamies, nedz arī pēc tā tiekdamies, atklāj patiesību, kuru paši nesaprot.
Un ir tādi, kuros mīt patiesība, bet vārdos viņi to neizteic.
Tādu krūtīs mīt gars ritmiskā klusumā.

Halīls Džibrāns, "Pravietis"

uz nedēļu došos prom. padzīvošu mežā, mierā, nosacītā klusumā un bez nekādām pasaulīgām ērtībām.

lai jums veicas savos miera meklējumos. varbūt pierakstīšu ko no piedzīvotā.

romija , kāds ir tavs klusums?

Am nav klusa. viņa tikai reizēm negrib pateikt par daudz. kāds gan labums no pāri pūstošas krūzes. ne kur likt, ne pašam dzert, viena cūcība. tad nu viņa grib pateikt līdz ar glāzes pulēto maliņu.

mans klusums ir ar ūdeni aizpildītu ausu klusums.

mirklis, kad areenas zirgs lecienaa paarvar barjeru ir kluss, kad Meeness disks skeerso Saules disku - ir klusums, kad zemuudens peldeetaajs pieskaras nogrimushas pilseetas akmenjiem - ir kluss, un Pompeju katastrofaa paarakmenjotie cilveeki ir klusi, un kaktusam zieds atpogaajas klusi, un Naskas tuksnesha ziimeejumi ir klusi, un zagariem nostriipinaatais beerna dibens svilst klusi, un motobrauceejs virs kuulenii pasviesta moca - lido klusi, un beerni no caka ielai liidziigaam ielaam uzluuko tevi klusi, un projekts datoraa top klusi, un gaismas staru luuzumi glaazee viz klusi, un luupas pie auss klusas, un mirklis, kad mirstoshais paarstaajis ciiniities - ir kluss, un aaboli meenesniicaa sliigst klusi, un sajuuta peec zaudeejuma it kaa klusumaa, un sabrauktais runcis uz asfalta nepavisam nav ska'l's, un zelta piederumu spiidums tuaaletee ir kluss, un atmiņas kluust fragmentaaras klusu, un pirms jaundzimushaa pirmaa kliedziena ir kluss, un zeltainaas breetlinjas konservu bundzaas uz konveijera sliid klusu, un bruuce - paraadoties asins joslinjai - iezīmeejas klusa, un melu sajuuta ir klusa, un Am ir klusa, un vispaar -