31. Jūlijs 2007

Un tad kāds mācīts vīrs teica: Stāsti par Runāšanu.
Un viņš atbildēja, sacīdams:
Jūs runājat tad, kad jūsu domas vairs nedod jums miera.
Un, kad jūs vairs nevarat mājot savas sirds vientulībā, tad jūs dzīvojat savās lūpās, un skaņas ir izklaide un laika kavēklis.
Un ar runāšanu pa daļai tiek nomaitāta domāšana.
Jo doma ir brīvas telpas putns, kas vārdu būrī var gan izplest spārnus, tomēr nespēj lidot.

Starp jums ir tādi, kas meklē pļāpīgos, baidīdamies būt vieni.
Vientulības klusums atklāj viņu esību visā kailumā, un no tā viņi vairās.
Un ir tādi, kas runā un, to neapzinādamies, nedz arī pēc tā tiekdamies, atklāj patiesību, kuru paši nesaprot.
Un ir tādi, kuros mīt patiesība, bet vārdos viņi to neizteic.
Tādu krūtīs mīt gars ritmiskā klusumā.

Halīls Džibrāns, "Pravietis"

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.