Stāsts ir par Laurence Dunmore 2004. gada ražojumu ar Depu un nosaukumu "The Libertine", kuru droši vien joprojām rāda kinōteātrī ar sarkanajiem samta krēsliem.

Manuprāt ir tikai viena daļa cilvēces, kam šis audiovizuālais piedzīvojums varētu būt noderīgs - par sevi absolūti pārliecinātas sievietes, kuras pievelk ciniķi un eksistences apsmējēji kā līdzvērtīgi partneri rotaļām; tās, kuras redz cauri attiecīgajiem vīriešiem, redz to, cik viņi ir nožēlojami, bet tik un tā vēlas apliecināt sevi un glābt šos brīvdomātājus, "pārvēršot tos par cilvēkiem". Tas viss tāpēc, ka glābšana ir jāatstāj žēlsirdīgajām māsām, reālas sievietes tam nav piemērotas!

Filma ir par prasmi laikā aiziet, jo Depa grāfs Ročesters [klusiņām arī Malkoviča karalis Čārlzs II] demonstrē to, kas paliek pāri no cilvēka, kas sevi ir iztērējis, un, lai to ilustrētu uzskatāmāk, par pretstatu kalpo aiziet paspējusī Mortōnes aktrise Elizabete Barija, kuras panākumi aug proporcionāli galvenā varoņa ķermeņa daļu atmiršanai [vizuāli iespaidīgs sifiliss].

Neieteicamību no 16 gadu vecuma nosaka šīs filmas izglītojošais potenciāls - ir iespēja gūt ieskatu dažādās seksualitātes variācijās un samācīties kaudzēm dzimumorgānus un vieglas uzvedības sievietes apzīmējošus sinonīmus.

Dominē zilā un brūnā krāsa, ķermeņi, dubļi, migla un netīrumi. Diskutējams ir jautājums par ļoti graudainajām uzrunām [prolōgs un epilōgs], bet man patika, sevišķi beigu "vai tagad es jums patīku?", kas atļauj nepārprotami pavīpsnāt par cinismu kā dabas parādību un force major. Un par spīti sifilītiskā grausta spožajam beigu uznācienam Lordu palātā, lai beidzot taču demonstrētu savas tomēr eksistējošās morāles vērtības, galvenā sajūta tā arī paliek netīrumi, kura man absolūti netraucē atzīt šo par ļoti iespaidīgu filmu.

Kaut arī par tagline ir uzlikts "He didn't resist temptation. He pursued it", elegantāks liekas filmā izskanējušais "Nobody like smart bastards".