Kāda drosme un kāda elle. Es pieturos pie bibliskā pasaules skatījuma un man nav nekādas vēlēšanās pieslieties kādiem, kas mēģina ieņemt Dieva vietu un pārprastā veidā pestīt šo zemi.
Saskaņā ar Bībeli, šī pasaule ir neatgriezeniski cilvēka grēka sabojāta un lēnām dodas pretim savam galam. Tās visas ir grēka sekas, tas ir kā vīruss, kas lēnām visu saēd, un it nekas nav glābjams un nesaglabāsies. Grēka darbību var apzināt un apturēt vienīgi pats sevī, kā arī sludinot evaņģēliju. Saglabāsies to cilvēku dvēseles, kas tic, ka Kristus ir nomiris par tās grēkiem. Osamas skatījums man liekas ne īpaši gudrs, ne īpaši kristīgs, tajā ir 2 fundamentālas kļūdas, 1) runāt par šo visu tā, it kā viņš pats katru dienu ar savu grēcīgumu nepievienotu pasaules ļaunumam, 2) mēģinot cīnīties pret sekām, kad jācīnās ir ar cēloni - ļaunumu sevī. Drosme ir laba, bet laba ir ar arī galva, respektīvi, augstākā racionalitāte, ko paver ticība.