Apgalvojot, ka izeja ir iekšēja, Tu ļaujies divtūkstoš gadus vecam trikam. Romas impērijā cēlās pārāk lieli nemieri un kristieši sāka kļūt par problēmu, jo negribēja samierināties ar šo grēcīgo netaisnību, taču tad kristietība tika padarīta par oficiālo reliģiju, par politisku instrumentu, kurš tūkstoš gadu aktīvi borēja cilvēkiem, ka "izeja ir iekšēja un arī elle". Ar to Tu saki: "Dariet ar mani visu, ko vēlaties, es nepretošos, bet tā vietā centīšos grimt dziļāk savā fantāziju pasaulē vai vienaldzībā!" Tu noliedz milzīgu daļu realitātes. Tu atsakies no savām tiesībām pastāvēt fiziskajā plānā. Tu nesauc to par elli... Iesaku iepazīties ar Dostojevska darbu, kuru pazīstu pēc angliskā nosaukuma "The Priest and The Devil" (atradīsi šeit, sākumā). To viņš rakstīja uz cietuma sienas, aiz kuras nokļuva, jo ticēja Labajam, tāpēc stāsts nav sevišķi garš (cietuma kameras parasti nav diez ko lielas).
Materiālā realitāte ir tikapt īsta kā fantāziju, emociju, intelekta un visas citas realitātes, un atdot varu pār to saujiņai alkatīgu asinssūcēju ir ne mazāks grēks par slepkavību (kapitālisms ir lielākais priekšlaicīgas nāves cēlonis pasaulē). Kapitālisms ir elle. Un, ja Tev ir paveicies tusēties tikai viņas priekškambaros, tad ņem vērā, ka lielākā daļa Tavu sugasbrāļu un sugasmāsu reāli deg - vai par saviem vai savu senču grēkiem, šinī gadījumā - par nepretošanos kapitālismam.
Un liec aiz auss - ja pasaulē neradīsies pietiekami spēcīga pretestība (visticamāk, ka tā), tad Tavi bērni svēti ticēs, ka brīvība nozīmē godu netikt nogalinātam par nepakļaušanos Svētajam Likumam. Tev tas var izklausīties pārspīlēti, bet tā tas izklausītos lielākajai daļai šīs dezinformētās, štancētās cērpjamo aitu sabiedrības.
Es vēlu Tev izglītoties un atgūt cieņu, un pretoties šim aparātam, meklējot konstruktīvus risinājumus, nevis, piemēram, slīcinot bēdas sistēmas piedāvātajās narkotikās - patēriņā un alkoholā.