Bija laiks, kad arī es gribēju vienkārši izstāties, aizbēgt, dzīvot nost no tā visa. Tagad es saprotu, ka augstākais labums ir darīt kaut ko, lai iedragātu šo sistēmu un radītu alternatīvu, kurai vispirms jādzimst cilvēku prātos un sirdīs. Te neder ne asiņainas revolūcijas ne gļēvas izvairīšanās. Ir jāatrod ceļš, kā nenomirt badā un celt jaunu pasauli, iedēstīt starp šīs ledus sienas ķieģeļiem sēklas, kas, mūrim brūkot, varēs nest jaunus dzinumus.
Mēs piedzīvojam kapitālisma izgāšanos. Tagad ir divi scenāriji, no kuriem visticamāk pirmais piepildīsies, bet otrs attīstīsies. Pirmais ir globāls totalitārisms, maskēts fašisms, ietērpts sociālistiskos lozungos; otrais ir anarhisms, pašpārvalde, pašiniciatīva, godīga beznaudas sistēma, kurā augstākā vērtība ir cilvēks un tā labbūtība, bet šis prasa izglītību, kamēr pirmais tikai iebiedēšanu.