No ripām.
Sēdēju un pēkšņi tāds kā vilnis °
aiznesa dejot.Nodejojos līdz rītam bez apstājas.
Bij forši.

(Reply to this)

rudens sākumā Tūjā. Ielocijām bariņš un izkaisijāmies gar krastu. sadalījāmies pa divi un gājām lūkoties pasaulē: patiesībā tā tas arī vēlāk izskatījās, kā tādi tēvadēli, kas iet pasaulē laimi lūkoties, stāvi, kas kustās pa Lielo Platformu. Sākumā iešana kļuva tik vijīga un dejīga, katrs pēdas pieskāriens izkārtojās kā gracioza kaķa ķepa. tad es gāju ūdenī, iebridu līdz pusei. ūdens šķita tik amorfa masa, kas ieklājies lielā gultnē. patiesībā viss atgādināja 6. klases ģeogrāfijas grāmatu. viss tāds iezīgs un perfekti pārskatāms. tad es ar savu sēņu biedri piesēdāmies pie akmens. laika gaitā (kura nemaz nebija un nav jau arī) izspriedām, ka tā ir pasaules naba. gandrīz visu tripu nosēdējām pie šī akmens. tas bija liels un silts un ļoti mājīgs. kad ieskadījās ciešāk, tad perfekti varēja pārredzēt tā virsmu, kas atgādināja mazus krabju nadziņus. visjaukāk varēja sajusties brīžos, kad akmens izpletās un mēs sarukām maziņas. sajust savu niecību un piederību šai pasaulei. kā bērnībā. tad es sāku vilkt nost drēbes. tās šķita tik liekas. tādi muļķīgi kankari. ļoti sagribējās būt tīram un brīvam kā meža zvēram. lunkanam kā pumai. tad es lēnām gāju cauri visiem saviem orgāniem un redzēju problemātiskās vietas. un tādas tās arī ir - aizdirsts gremošanas trakts un nopīpētās plaušas. pēkšņi sapratu, cik stulbs ir cilvēks ar visu to iztaisīšanos, ar smēķēšanu un dzeršanu. cik ultradebīls ego manifests, un cik lieks. man cauri skrēja visu manu paziņu identitātes. es varēju būt jebkurš. arī mans biedrs to pamanīja, ka ik pa brīdim manī it kā iemiesojas mumszināmi pe5rsonāži - pat līdz tam, ka vaibsti izmainas. sapratu, ka identitāte ir tāpat kā drēbes - tāda plēvīte, kuru var nomest. tu vari būt jebkurš/ra. cilvēciski radīta ilūzija par sevi. un tad man atkrita tās visas. sēdēju un biju. nebija vairs "kā". viss vienkārši bija. tīra viela - tīra dvēseles sajūta, tīrs gars bez ego. tagadnes intensitāte un skaistums bij tik spēcīgi, ka ik pa brīdim no tā raudāju. tad es izgāju no sevis. pa visam. redzēju savu ķermeni sēžam pie akmens. bet tas bij neskaidri. ātri atgriezos. sajutu vientulību un bezgalību. sapratu, ka nekad nespēšu nomirt. ka aiz šīs formas būs nākamā un tad nākamā un ka viss vienkārši ir. nekas nevar izzust. kaut kas līdzīgs vielu nezūdamības likumam.
kad uzskāpām augšā kāpā - saule apspīdēja jūru, kas kustējās turpu šurpu ieplakā. ģeogrāfijas grāmatas sajūta vēl vairāk pastiprinājās. viss bij tik ne-cilvēcīgi. planētas, platformas, masīvi, plato (vai kā viņus tur sauca) iedomājos, kaut es nekad neatgriestos savā klaustrofobiskajā galvā. tā drīzāk bija sajūta. domas noformulējās krietni pēc tam. tad gājām pa mežu. likās, ka tas ir apvainojies. uz mums, uz visiem uz cilvēci. koki sastinguši krāšņi, bet neatdod enerģiju. tā kā ierāvušies. pamanījām dažus cilvēkus. viņi šķita tik ..tādi teatrāli. laikamjā. tās frāzes un riņķveida sarunas. kā veciem marasmātiskiem cilvēkiem. stadions pa kuru domas skrien jau simto reizi uz apli. palika bēdīgi. viss sāka zust. cilvēks manī sāka atgriesties. sāka domāt. risināt.

(Reply to this) (Thread)

šis gan ir labs.

(Reply to this) (Parent)

LAbākais protams ir ellesdēmons, bij labi daudz reizes, bet šodien būs vēl labāk ;)

(Reply to this)

ātrums + alkohols + ganja
izjūtas - absolūta sajūsma
*ziemassvētki - ir gaišs un saulains, sēžam ar draudzeni divatā vannā pie cita drauga dzīvoklī. es dziedu savā valodā - izklausās pēc indiešu, viņa ar ciet acīm līgojas un kustina rokas, un saprot par ko es dziedu, brīžiem kopā smejamies, raudam. saskaņa, sapratne, vienība. nežēlīgi skaisti.
*no rīta ap 7 aizgājām pie drauga. viņš aizgāja uz darbu, atstājot mūs vienas savā istabā. priekš skolas viņš bija veidojis sērkociņu namiņu. sākās viss ar to, ka draudzene to netīšām sagrāva, tad no visiem pieejamajiem materiāliem uz liela izņemta loga virsmas mēs izveidojām pilsētu. kko tik skaistu vispār nevar aprakstīt, tur bija pils ar torņiem un skursteni visās iespējamajās krāsās, dīķis no ledustējas, kurā peldēja sagrieztas zeķes - purvs, pils mūris ar grafitti attēlotiem valteru un kažu, sarkangalvīti un vilku utt. sēdējām un brīnījāmies, cik skaisti.
*bijām klubā ar draudzeni, elektroniskā mūzika izklausījās super-niansēta, kā koncertā, es sāku runāt vāciski un spāniski pamīšus, mēs dejojām un bučojām viena otru, bez mitas atzināmies mīlestībā. pēc kluba devāmies uz privāto tusiņu, kur pārējie bija jau pārpīpējušies un miegaini. negulēja frenks, kas ņēmās mums rādīt fotoalbumu, ko mēs ar nenormālu interesi un sajūsmu aplūkojām. kad frenks aizgāja gulēt, mēs izdomājām, ka mums ir jāiestudē sava līnijdeja. vienu soli tu, vienu es. sajūsmā studējām līnijdeju stundas trīs. skaisti.

(Reply to this) (Thread)

bet nu pašu skaistāko kaifu jau tā arī nestāstīs!

(Reply to this) (Parent)

Skābe, skābe un vēlreiz skābe. Skaistākais? Viss process - no ieņemšanas līdz aizmigšanai.

(Reply to this) (Thread)

Un vēlreiz un vēlreiz es TAM piekrītu!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Interesanti bija no tās skābes, bet nobeigums kļuva arvien murgaināks, bez tam es tā sajuku prātā, ka skrēju pa šosejas vidu un atspārdīju savu telefonu un mp3 pleijeri. Tā kā man personīgi vislielākais kaifs bija tai naktī zem ripām + heroīna + vitamīna.

(Reply to this) (Parent)

ui, es ar shonakt tam veelreiz piekritu ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

swimpi, ja tu arī taivakarā skābojies, tad man ar tevīm bija aizastrālo ķermeņu herņa, jo, dziļā meditācijā sēžot pie spoguļa, es uz brīdi biju iedomājies par tavu muziku ;].

(Reply to this) (Parent) (Thread)

cikos? :D

(Reply to this) (Parent)