cebroff commented on atreyu's post in drugs:

rudens sākumā Tūjā. Ielocijām bariņš un izkaisijāmies gar krastu. sadalījāmies pa divi un gājām lūkoties pasaulē: patiesībā tā tas arī vēlāk izskatījās, kā tādi tēvadēli, kas iet pasaulē laimi lūkoties, stāvi, kas kustās pa Lielo Platformu. Sākumā iešana kļuva tik vijīga un dejīga, katrs pēdas pieskāriens izkārtojās kā gracioza kaķa ķepa. tad es gāju ūdenī, iebridu līdz pusei. ūdens šķita tik amorfa masa, kas ieklājies lielā gultnē. patiesībā viss atgādināja 6. klases ģeogrāfijas grāmatu. viss tāds iezīgs un perfekti pārskatāms. tad es ar savu sēņu biedri piesēdāmies pie akmens. laika gaitā (kura nemaz nebija un nav jau arī) izspriedām, ka tā ir pasaules naba. gandrīz visu tripu nosēdējām pie šī akmens. tas bija liels un silts un ļoti mājīgs. kad ieskadījās ciešāk, tad perfekti varēja pārredzēt tā virsmu, kas atgādināja mazus krabju nadziņus. visjaukāk varēja sajusties brīžos, kad akmens izpletās un mēs sarukām maziņas. sajust savu niecību un piederību šai pasaulei. kā bērnībā. tad es sāku vilkt nost drēbes. tās šķita tik liekas. tādi muļķīgi kankari. ļoti sagribējās būt tīram un brīvam kā meža zvēram. lunkanam kā pumai. tad es lēnām gāju cauri visiem saviem orgāniem un redzēju problemātiskās vietas. un tādas tās arī ir - aizdirsts gremošanas trakts un nopīpētās plaušas. pēkšņi sapratu, cik stulbs ir cilvēks ar visu to iztaisīšanos, ar smēķēšanu un dzeršanu. cik ultradebīls ego manifests, un cik lieks. man cauri skrēja visu manu paziņu identitātes. es varēju būt jebkurš. arī mans biedrs to pamanīja, ka ik pa brīdim manī it kā iemiesojas mumszināmi pe5rsonāži - pat līdz tam, ka vaibsti izmainas. sapratu, ka identitāte ir tāpat kā drēbes - tāda plēvīte, kuru var nomest. tu vari būt jebkurš/ra. cilvēciski radīta ilūzija par sevi. un tad man atkrita tās visas. sēdēju un biju. nebija vairs "kā". viss vienkārši bija. tīra viela - tīra dvēseles sajūta, tīrs gars bez ego. tagadnes intensitāte un skaistums bij tik spēcīgi, ka ik pa brīdim no tā raudāju. tad es izgāju no sevis. pa visam. redzēju savu ķermeni sēžam pie akmens. bet tas bij neskaidri. ātri atgriezos. sajutu vientulību un bezgalību. sapratu, ka nekad nespēšu nomirt. ka aiz šīs formas būs nākamā un tad nākamā un ka viss vienkārši ir. nekas nevar izzust. kaut kas līdzīgs vielu nezūdamības likumam.
kad uzskāpām augšā kāpā - saule apspīdēja jūru, kas kustējās turpu šurpu ieplakā. ģeogrāfijas grāmatas sajūta vēl vairāk pastiprinājās. viss bij tik ne-cilvēcīgi. planētas, platformas, masīvi, plato (vai kā viņus tur sauca) iedomājos, kaut es nekad neatgriestos savā klaustrofobiskajā galvā. tā drīzāk bija sajūta. domas noformulējās krietni pēc tam. tad gājām pa mežu. likās, ka tas ir apvainojies. uz mums, uz visiem uz cilvēci. koki sastinguši krāšņi, bet neatdod enerģiju. tā kā ierāvušies. pamanījām dažus cilvēkus. viņi šķita tik ..tādi teatrāli. laikamjā. tās frāzes un riņķveida sarunas. kā veciem marasmātiskiem cilvēkiem. stadions pa kuru domas skrien jau simto reizi uz apli. palika bēdīgi. viss sāka zust. cilvēks manī sāka atgriesties. sāka domāt. risināt.