izzy:
Cilvēki, kuri mani pazīst teiks, ka tas ir smieklīgi.
Bet ja reiz braucu projām, tad visu narkotiku netikumus atstāju šite, Rīgā.

Nekāds vairs kokaīns vai "Zāle";
Vairs nekāds alkohols, nikotīns vai kofeīns nekādā formā.
Viss pietiek.

A to nervi galīgi čupā ira.

Galu galā, cik var.
Tas vecums ir pāraugts.

darkz:

Vakar ap 18iem mums ar cocacola radās doma pamēģināt deksofānu.
Domāts, darīts. Neilgi pēc desmitiem man plaušās ir 8as 30mg tabletes. Ražotāju nepateikšu, jo pēdējo burciņu neapdomīgi sašķaidīju pret asfaltu. Ļoti gribējās.
Varu pateikt tikai to, ka tabletītes bija mazas, apaļas, desmit, iepakotas mazā burciņā, maksāja ~Ls1.30. Ejam, ejam, ejam, periodiski apjautājamies viens otram par pašsajūtu and so on. Neilgi pirms 11iem cocacola paziņo, ka viņam šļūk nost zābaki (kārtīgi aizšņorēti 16 kniežu dr.martens undergoundi). Izrēcāmies, viņam pārgāja. Tad sākās mani fokusi – es piedāvāju uzkāpt uz blakus esošā VW Passat un masturbēt uz garāmgājējiem. cocacola manu piedāvājumu, diemžēl, noraidija. Tā nu mēs klīdām pa naksnīgajām Pārdaugavas ielām. Es stāstiju, ka deksofāns velk uz lidošanu un publisku pašapmierināšanos gluži tāpat, kā marihuāna uz pastkastīšu demolēšanu. Pēc minūtēm 10 es saprotu, ka lēni un nenovēršami tuvojas šur tur aprakstītais deksofāna side effect - vemšana. Cocacola sūdzas par slikto pašsajūtu un es viņam neoponēju, jo pats nejūtos sevišķi labi. Mutē garšo pēc nekvalitatīva alkohola un diļļu čipsiem. Jūtos, kā lai saka, vienkārši pārdzēris jēgu.
Diezgan saskumuši klīdām pa naksnīgajām ielām, izlēmām, ka deksofāns ir priekš idiotiem, kuri nav redzējuši neko labāku par alkoholu. Es, neko ļaunu nenojaušot, spārdīju salijušo lapu kalnus un jutos diezgan noskumis. Dēļ rudens. Tad cocacola, ar pilnīgi trulu skatienu un nesaprašanā pavērtu muti, man jautāja: „tu TIEŠĀM to nedzirdēji?”. Pasmējos un atbildēju, ka nē. Pavisam drīz šķīrāmies ar vārdiem „bļe, šitais vairs nav labi”.
Man līdz mājām bija jāiet minūtes 10. Jutos diezgan izsmērēts + biju pilnīgi pārliecināts, ka kurā katrā brīdī laidīšu pār lūpu. Vienam staigāt pa naksnīgo rajonu bija diezgan bailīgi un man tas patika – gāju caur tumšiem pagalmiem, slēpos aiz kokiem un uzjautrinājos. Pavisam netālu no manām mājām kaut kādi krieviņi man jautāja pēc cigaretes. Saņēmuši atbildi „Sorry, I don’t speak hebrew” viņi nesaprašanā paraustija plecus un aizgriezās. Biju jau pavisam tuvu podjezda durvīm, kad pēkšņi ieslēdzās kaut kāds savāds slow motion efekts, kā rezultātā mana seja apstājas 1cm pirms apmales. Pabrīnos par sevi, notīros, nomierinos, piezvanu savam drug-buddy un apjautājos par efektiem. Saņēmis neskaidru atbildi, dodos uz dzīvokli.
Ir 11:30, jūtos kā pārdozējis MDMA, mazliet noskumis, ka sāk jau atlaist, bet tad Dievs sadzirdēja manu bēdu un sākās nākamais vilnis – man viss liekas tāds cruel & harsh, man ir paniskas bailes iet pie loga, jo ārā ir rudens, es nespēju sakoncentrēt skatienu, LCD monitors man liekas no stikla un izliekts, es cenšos pastāstīt citiem savas sajūtas. Ircā.
Pamazām sāku sajust, ka telpā, kurā atrodos, ir silts. Sāku saprast, ka no griestiem nelīst lietus, ka uz grīdas nav peļķu, ka nesēžu lapu kaudzē. Es sāku saprast, ka patiesībā neko nesaprotu. Pataustu savas drēbes un konstatēju, ka tās nav mitras – šī sajūta rada extra komfortu. „Deksofāns tomēr spārda dirsu”, es saku pats sev.
Pasēdēju, pakaifoju. Pieķēru sevi, ka nepārtraukti velku paralēles ar ripu efektiem, bet šie ne tuvu nav ripu efekti :)
Ap 3iem man apnika. Apgūlos gultā, noslaucīju no sejas pāris lietuslāses un nodomāju „tagad es guļu, tad man var totāli noraut jumtu. Jej.”. Manas acis momentāli pārvērtās platleņķa objektīvos – zūmoju griestus tuvāk un tālāk, savilku sienas bumbiņā. Un tad vēl tā nolādētā deja-vu sajūta. „Šādi man jau ir bijis, šādi es jutos kad 2001ajā izslimoju gripu.” ; „Nē, šādi es jutos vakar!” ; „Nē, paga, šādi es jutos tad, kad biju saēdies deksofānu! Oh fuck!”.
Lieki piebilst, ka sliktā dūša pazuda labu laiku pirms es aizgāju gulēt. Gulēt, jā.
Gulēju un domāju „ko tas filozofs tur murgo? Kādas, bļe, bildītes aizverot acis? Man ir nomoda sapņi!” Un man bija nomoda sapņi. Ūū, jā. Es nevaru pastāstīt ko īsti es redzēju, bet redzēju. Atverot acis konstatēju, ka man ir totāli pazudusi vietas un laika izjūta. Tiesa, tā zuda jau ātrāk – pirmo reizi, laikam, kad tikko ienācu dzīvoklī.
Tu zini, ka esi savās mājās, bet nezini, kur atrodies.
Varbūt pēc visa šī marasma izlasīšanas tas liksies smieklīgi, bet man rokas stiepiena attālumā bija pilnīgi skaidra apziņa. Tā dīvaini – divi, identiski layeri, apakšējais ir skaidrais, augšējam uzlikti hardcore filtri un kāds nemitīgi maina augšējā layera transparency. Un filtrus arī, jā :)
Es pat vakar esmu mēģinājis zīmēt skaidro un neskaidro līniju:



Secinājumi? Nu jā, deksofāns ir interesants. Nomēģināšanas vērts. Visā visumā man patika, tikai ir aizdomas, ka šis preperāts diezgan spēcīgi bojā smadzenes. Un atmiņu arī. Man bija diezgan grūti atcerēties vakardienas notikumus, katrā ziņā.
Neskatieties uz to, kā šis viss ir uzrakstīts, uztveriet domu un viss :) – galu galā, es vēl neesmu to visu izgulējis, man liekas. Pamodos ap 9iem, nezinu kādēļ.
Šodien esmu visnotaļ bremzēts – apsēžos pie kompja, jāuzliek mūzika, bet es sēžu pusminūti ar stirnas acīm un pavērtu muti, pats nezinot, ko meklēju.
Nu jā – ko gan var gribēt no bezrecepšu aptiekas.

xoox:
Kāds LSD review, pārpublicēts no manas dienasgrāmatas. Tas notika pirms 5 gadiem.

Šovakar beidzot ar Ingusu dabūjām LSD. Grūti jau bija, bet nu tagad mums katram ir pa vienai simpātiskai markai, uz kuras attēlots burvis. "Volšebņik, očeņ horošij", teica dīleris un piemiedza ar aci. Nezinu gan, ko šī marka izdarīs ar manām smadzenēm, bet vienreiz to gribu pamēģināt.
Vispirms ar Ingusu staigājām pa centru. Paņēmām katrs pusīti. Kādas 15 minūtes pēc zem mēles palikšanas varēja jau sajust pirmo mazo efektu. Tāda kņudoša sajūta visā ķermenī, ķermenis liekas tāds neērts, kauli par lielu vai miesa par mazu, nevar saprast. Gatavojamies uz kaut ko iespaidīgāku. Paiet pusstunda, stunda. Redze dīvaini deformēta, viss liekas sīciņš, graudains. Ar smadzenēm vēl viss daudzmaz ok. Domāšana strādā normāli, varbūt mazliet lēnāk nekā parasti. Jūtamies mazliet vīlušies. Tāds fizisks nogurums, jāsoļo mājās iedzert tēju. Rīt uz skolu arī jādodas. Aizejam mājās. Sāk nākt smiekli, smejamies un ākstamies. Izbaudam tējkannas svilpšanu. Tā šķiet ļoti skaļa un negrib beigties. Iespaidīgi. Pirmo reizi jūtu, ka efektiņš tomēr ir.
Iedzeram piparmētru tēju un izdomāju, ka ņemšu arī otru pusīti. Inguss nepiekrīt. Jo, redz, rīt skola, nevar zināt, kāds būs efekts utt. Ok, es nodomāju, ņemšu viens. Akurāti palieku pusīti zem mēles un gaidu. Dzeram tēju, pļāpājam. Inguss cep olas, skaņa ir tik skaļa un garšīga. Pirmoreiz pamanu arī sinestēzijas efektu. Katra skaņa rada redzes vīzijas. It kā ornamentus. To ir ļoti grūti aprakstīt. Redzes, dzirdes, taustes iespaidi un emocijas, ko dotajā brīdī jūtu, saplūst vienā pieredzē. Olu cepšanās atsauc attālas atmiņas no bērnības, mājām, pēkšņi paliek fiziski silti, parādās sajūta - mamma. Nevis vīzija, bet visapkārt viss pēkšņi kļūst tik mīļš, sienas it kā ieliecas, lai tevi apskautu, balsis kļūst pieklusinātas un Inguss pēkšņi ir mans visvisvislabākais draugs pasaulē. Paskatos uz viņu un Inguss iespurdzas, ieraugot manu pārlaimīgo seju.
Visur ornamenti. Uz sienām, uz galda, visas plaisiņas un plankumiņi sakārtojas kustīgos, plūstošos ornamentos, kas, šķiet, nāk no pašām zemapziņas dzīlēm. Atpazīstu latviešu tautas ornamentus, kaut ko no Indijas (dūdas ausīs un Ingusa stāvs pēkšņi kļūst vijīgs, cukurtrauks pārvēršas par lotosa ziedu). Es saprotu, kāpēc tāda folklora, ka tā iestiepjas dziļi zemapziņā, kur vārdiem nav vietas.
Fiziski ir tā pasūdīgi. Ķermenis ir neērts. Grūti nosēdēt. Galva šķiet liela un smaga. Un pilna ar skābi.
Pētu virtuvi. Jūtu, kā skābe iedarbojas aizvien vairāk un vairāk. Vairāk skaidri neredzu, viss plūst, mainās, līgojas. Katra skaņa uzbur krāsainus tuneļus, virpuļus un miljoniem asociāciju. Pēkšņi jūtos mazs, maziņš un manas domas nenozīmīgas. Kļūst auksti. Ārā ir tumšs un no loga, no tumsas nāk dīvainas, šņācošas skaņas. Paskatos uz to vietu, kur vajadzētu būt Ingusam.
Man pretī, valbīdams acis un šņākdams, sēž TROLLIS.
Es noraustos. Cenšos savākties. Trollis nozibina acis, paver virkni netīru, sapuvušu zobu un nošņerkst "Kas notiek?" Īsu brīdi esmu visīstākajā tumšā sapņu mežā. Man aizdomas, ka tas bija bailīgākais brīdis visā manā mūžā. Cenšos nomierināties. Domas dīvaini stieptas, lēnas un fatālas. "Tas ir tikai LSD" es nodomāju, bet pēkšņi vairs nesaprotu, kas ir īstenība. Vai īstais bija tas, kas lietoja LSD vai tas, kas pašlaik sēž mežā, kopā ar biedējošu radījumu, kuru nekad mūžā nav redzējis.
"Vecīt, tas ir vienkārši kaut kas nereāls..." es pasaku trollim, kurā pēkšņi atpazīstu Ingusu. Es zvēru, ka tas BIJA trollis. Visīstākais trollis. Nevis melnas ēnas un slimo smadzeņu murgs, kā no ciklodola vai FOV, bet īsta radība, īsta līdz pēdējai niansei.
Ingusa acīs nozib skaudība. Pēkšņi viņš man liekas mazs puišelis, nožēlojams. Noburkšķ kaut ko, ka man rādoties, es pats esot sev iestāstījis. Bet pēc laika izlemj, ka arī tomēr lietos otru pusīti.

Turpinājums sekos :) (kad nebūs slinkums rakstīt, jo dienasgrāmata ir kladē, rakstīta ar roku)

P.S. Ja nu kāds tagad skrien pirkt LSD, atcerieties, ka LSD NEDRĪKST lietot vienatnē!

prieks:

• mild to moderate, non life-threatening withdrawal symptoms occur after daily use in some users. These may last for 1-6 weeks after cessation of use and can include anxiety, anhedonia (reduced experience of pleasure), headaches, general unease/discomfort, difficulty sleeping, and a desire to smoke pot. Severity of symptoms is related to frequency of use and individual sensitivity.
• slight loss of appetite
• finding non-stoned life a bit dull, increased boredom

Pēc aptuveni pusgada aktīvas un vairāk kā nedēļu full time smēķēšanas ir iestājies pārdomu brīdis un otro dienu nesmēķējot, simptoni kā no grāmatas. Kāda ir pareizā smēķēšana, kas netraucē? Jo liekas, nesmēķēt nav risinājums. No citām narkotikām bišin bail, jo neliekas, ka gribēšu atgriezties īpaši, jo tur jābūt tik pilnvērtīgāk. Ja nu DMT, bet to laikam nemaz nevar tā dabūt. Vārdu sakot vai ir kāda jēga nesmēķēt un cik ilgi?