xoox:
Kāds LSD review, pārpublicēts no manas dienasgrāmatas. Tas notika pirms 5 gadiem.

Šovakar beidzot ar Ingusu dabūjām LSD. Grūti jau bija, bet nu tagad mums katram ir pa vienai simpātiskai markai, uz kuras attēlots burvis. "Volšebņik, očeņ horošij", teica dīleris un piemiedza ar aci. Nezinu gan, ko šī marka izdarīs ar manām smadzenēm, bet vienreiz to gribu pamēģināt.
Vispirms ar Ingusu staigājām pa centru. Paņēmām katrs pusīti. Kādas 15 minūtes pēc zem mēles palikšanas varēja jau sajust pirmo mazo efektu. Tāda kņudoša sajūta visā ķermenī, ķermenis liekas tāds neērts, kauli par lielu vai miesa par mazu, nevar saprast. Gatavojamies uz kaut ko iespaidīgāku. Paiet pusstunda, stunda. Redze dīvaini deformēta, viss liekas sīciņš, graudains. Ar smadzenēm vēl viss daudzmaz ok. Domāšana strādā normāli, varbūt mazliet lēnāk nekā parasti. Jūtamies mazliet vīlušies. Tāds fizisks nogurums, jāsoļo mājās iedzert tēju. Rīt uz skolu arī jādodas. Aizejam mājās. Sāk nākt smiekli, smejamies un ākstamies. Izbaudam tējkannas svilpšanu. Tā šķiet ļoti skaļa un negrib beigties. Iespaidīgi. Pirmo reizi jūtu, ka efektiņš tomēr ir.
Iedzeram piparmētru tēju un izdomāju, ka ņemšu arī otru pusīti. Inguss nepiekrīt. Jo, redz, rīt skola, nevar zināt, kāds būs efekts utt. Ok, es nodomāju, ņemšu viens. Akurāti palieku pusīti zem mēles un gaidu. Dzeram tēju, pļāpājam. Inguss cep olas, skaņa ir tik skaļa un garšīga. Pirmoreiz pamanu arī sinestēzijas efektu. Katra skaņa rada redzes vīzijas. It kā ornamentus. To ir ļoti grūti aprakstīt. Redzes, dzirdes, taustes iespaidi un emocijas, ko dotajā brīdī jūtu, saplūst vienā pieredzē. Olu cepšanās atsauc attālas atmiņas no bērnības, mājām, pēkšņi paliek fiziski silti, parādās sajūta - mamma. Nevis vīzija, bet visapkārt viss pēkšņi kļūst tik mīļš, sienas it kā ieliecas, lai tevi apskautu, balsis kļūst pieklusinātas un Inguss pēkšņi ir mans visvisvislabākais draugs pasaulē. Paskatos uz viņu un Inguss iespurdzas, ieraugot manu pārlaimīgo seju.
Visur ornamenti. Uz sienām, uz galda, visas plaisiņas un plankumiņi sakārtojas kustīgos, plūstošos ornamentos, kas, šķiet, nāk no pašām zemapziņas dzīlēm. Atpazīstu latviešu tautas ornamentus, kaut ko no Indijas (dūdas ausīs un Ingusa stāvs pēkšņi kļūst vijīgs, cukurtrauks pārvēršas par lotosa ziedu). Es saprotu, kāpēc tāda folklora, ka tā iestiepjas dziļi zemapziņā, kur vārdiem nav vietas.
Fiziski ir tā pasūdīgi. Ķermenis ir neērts. Grūti nosēdēt. Galva šķiet liela un smaga. Un pilna ar skābi.
Pētu virtuvi. Jūtu, kā skābe iedarbojas aizvien vairāk un vairāk. Vairāk skaidri neredzu, viss plūst, mainās, līgojas. Katra skaņa uzbur krāsainus tuneļus, virpuļus un miljoniem asociāciju. Pēkšņi jūtos mazs, maziņš un manas domas nenozīmīgas. Kļūst auksti. Ārā ir tumšs un no loga, no tumsas nāk dīvainas, šņācošas skaņas. Paskatos uz to vietu, kur vajadzētu būt Ingusam.
Man pretī, valbīdams acis un šņākdams, sēž TROLLIS.
Es noraustos. Cenšos savākties. Trollis nozibina acis, paver virkni netīru, sapuvušu zobu un nošņerkst "Kas notiek?" Īsu brīdi esmu visīstākajā tumšā sapņu mežā. Man aizdomas, ka tas bija bailīgākais brīdis visā manā mūžā. Cenšos nomierināties. Domas dīvaini stieptas, lēnas un fatālas. "Tas ir tikai LSD" es nodomāju, bet pēkšņi vairs nesaprotu, kas ir īstenība. Vai īstais bija tas, kas lietoja LSD vai tas, kas pašlaik sēž mežā, kopā ar biedējošu radījumu, kuru nekad mūžā nav redzējis.
"Vecīt, tas ir vienkārši kaut kas nereāls..." es pasaku trollim, kurā pēkšņi atpazīstu Ingusu. Es zvēru, ka tas BIJA trollis. Visīstākais trollis. Nevis melnas ēnas un slimo smadzeņu murgs, kā no ciklodola vai FOV, bet īsta radība, īsta līdz pēdējai niansei.
Ingusa acīs nozib skaudība. Pēkšņi viņš man liekas mazs puišelis, nožēlojams. Noburkšķ kaut ko, ka man rādoties, es pats esot sev iestāstījis. Bet pēc laika izlemj, ka arī tomēr lietos otru pusīti.

Turpinājums sekos :) (kad nebūs slinkums rakstīt, jo dienasgrāmata ir kladē, rakstīta ar roku)

P.S. Ja nu kāds tagad skrien pirkt LSD, atcerieties, ka LSD NEDRĪKST lietot vienatnē!