darkz:

Vakar ap 18iem mums ar cocacola radās doma pamēģināt deksofānu.
Domāts, darīts. Neilgi pēc desmitiem man plaušās ir 8as 30mg tabletes. Ražotāju nepateikšu, jo pēdējo burciņu neapdomīgi sašķaidīju pret asfaltu. Ļoti gribējās.
Varu pateikt tikai to, ka tabletītes bija mazas, apaļas, desmit, iepakotas mazā burciņā, maksāja ~Ls1.30. Ejam, ejam, ejam, periodiski apjautājamies viens otram par pašsajūtu and so on. Neilgi pirms 11iem cocacola paziņo, ka viņam šļūk nost zābaki (kārtīgi aizšņorēti 16 kniežu dr.martens undergoundi). Izrēcāmies, viņam pārgāja. Tad sākās mani fokusi – es piedāvāju uzkāpt uz blakus esošā VW Passat un masturbēt uz garāmgājējiem. cocacola manu piedāvājumu, diemžēl, noraidija. Tā nu mēs klīdām pa naksnīgajām Pārdaugavas ielām. Es stāstiju, ka deksofāns velk uz lidošanu un publisku pašapmierināšanos gluži tāpat, kā marihuāna uz pastkastīšu demolēšanu. Pēc minūtēm 10 es saprotu, ka lēni un nenovēršami tuvojas šur tur aprakstītais deksofāna side effect - vemšana. Cocacola sūdzas par slikto pašsajūtu un es viņam neoponēju, jo pats nejūtos sevišķi labi. Mutē garšo pēc nekvalitatīva alkohola un diļļu čipsiem. Jūtos, kā lai saka, vienkārši pārdzēris jēgu.
Diezgan saskumuši klīdām pa naksnīgajām ielām, izlēmām, ka deksofāns ir priekš idiotiem, kuri nav redzējuši neko labāku par alkoholu. Es, neko ļaunu nenojaušot, spārdīju salijušo lapu kalnus un jutos diezgan noskumis. Dēļ rudens. Tad cocacola, ar pilnīgi trulu skatienu un nesaprašanā pavērtu muti, man jautāja: „tu TIEŠĀM to nedzirdēji?”. Pasmējos un atbildēju, ka nē. Pavisam drīz šķīrāmies ar vārdiem „bļe, šitais vairs nav labi”.
Man līdz mājām bija jāiet minūtes 10. Jutos diezgan izsmērēts + biju pilnīgi pārliecināts, ka kurā katrā brīdī laidīšu pār lūpu. Vienam staigāt pa naksnīgo rajonu bija diezgan bailīgi un man tas patika – gāju caur tumšiem pagalmiem, slēpos aiz kokiem un uzjautrinājos. Pavisam netālu no manām mājām kaut kādi krieviņi man jautāja pēc cigaretes. Saņēmuši atbildi „Sorry, I don’t speak hebrew” viņi nesaprašanā paraustija plecus un aizgriezās. Biju jau pavisam tuvu podjezda durvīm, kad pēkšņi ieslēdzās kaut kāds savāds slow motion efekts, kā rezultātā mana seja apstājas 1cm pirms apmales. Pabrīnos par sevi, notīros, nomierinos, piezvanu savam drug-buddy un apjautājos par efektiem. Saņēmis neskaidru atbildi, dodos uz dzīvokli.
Ir 11:30, jūtos kā pārdozējis MDMA, mazliet noskumis, ka sāk jau atlaist, bet tad Dievs sadzirdēja manu bēdu un sākās nākamais vilnis – man viss liekas tāds cruel & harsh, man ir paniskas bailes iet pie loga, jo ārā ir rudens, es nespēju sakoncentrēt skatienu, LCD monitors man liekas no stikla un izliekts, es cenšos pastāstīt citiem savas sajūtas. Ircā.
Pamazām sāku sajust, ka telpā, kurā atrodos, ir silts. Sāku saprast, ka no griestiem nelīst lietus, ka uz grīdas nav peļķu, ka nesēžu lapu kaudzē. Es sāku saprast, ka patiesībā neko nesaprotu. Pataustu savas drēbes un konstatēju, ka tās nav mitras – šī sajūta rada extra komfortu. „Deksofāns tomēr spārda dirsu”, es saku pats sev.
Pasēdēju, pakaifoju. Pieķēru sevi, ka nepārtraukti velku paralēles ar ripu efektiem, bet šie ne tuvu nav ripu efekti :)
Ap 3iem man apnika. Apgūlos gultā, noslaucīju no sejas pāris lietuslāses un nodomāju „tagad es guļu, tad man var totāli noraut jumtu. Jej.”. Manas acis momentāli pārvērtās platleņķa objektīvos – zūmoju griestus tuvāk un tālāk, savilku sienas bumbiņā. Un tad vēl tā nolādētā deja-vu sajūta. „Šādi man jau ir bijis, šādi es jutos kad 2001ajā izslimoju gripu.” ; „Nē, šādi es jutos vakar!” ; „Nē, paga, šādi es jutos tad, kad biju saēdies deksofānu! Oh fuck!”.
Lieki piebilst, ka sliktā dūša pazuda labu laiku pirms es aizgāju gulēt. Gulēt, jā.
Gulēju un domāju „ko tas filozofs tur murgo? Kādas, bļe, bildītes aizverot acis? Man ir nomoda sapņi!” Un man bija nomoda sapņi. Ūū, jā. Es nevaru pastāstīt ko īsti es redzēju, bet redzēju. Atverot acis konstatēju, ka man ir totāli pazudusi vietas un laika izjūta. Tiesa, tā zuda jau ātrāk – pirmo reizi, laikam, kad tikko ienācu dzīvoklī.
Tu zini, ka esi savās mājās, bet nezini, kur atrodies.
Varbūt pēc visa šī marasma izlasīšanas tas liksies smieklīgi, bet man rokas stiepiena attālumā bija pilnīgi skaidra apziņa. Tā dīvaini – divi, identiski layeri, apakšējais ir skaidrais, augšējam uzlikti hardcore filtri un kāds nemitīgi maina augšējā layera transparency. Un filtrus arī, jā :)
Es pat vakar esmu mēģinājis zīmēt skaidro un neskaidro līniju:



Secinājumi? Nu jā, deksofāns ir interesants. Nomēģināšanas vērts. Visā visumā man patika, tikai ir aizdomas, ka šis preperāts diezgan spēcīgi bojā smadzenes. Un atmiņu arī. Man bija diezgan grūti atcerēties vakardienas notikumus, katrā ziņā.
Neskatieties uz to, kā šis viss ir uzrakstīts, uztveriet domu un viss :) – galu galā, es vēl neesmu to visu izgulējis, man liekas. Pamodos ap 9iem, nezinu kādēļ.
Šodien esmu visnotaļ bremzēts – apsēžos pie kompja, jāuzliek mūzika, bet es sēžu pusminūti ar stirnas acīm un pavērtu muti, pats nezinot, ko meklēju.
Nu jā – ko gan var gribēt no bezrecepšu aptiekas.