Es ticu dopmu spekam, bet loti stipram domu spekam. Ir jabut loti specigam gribasspekam, un parliecibai par savu domu speku, lai nosargatu maju. Ja kam neticu- tad sakritiibaam. Likumsakariibaam gan:) Mes un daba- esam viens vesels. Ja musos ir domas-par to, lai udens mus pasarga, lai nesagrauj musu maju- tatad shis domas ir ari dabaa. Vai daba pati sev daritu paari? Nedaritu. Bet ir loti jatrennejas, lai domu speks butu tik specigs, tas gan tiesa.

(Reply to this) (Thread)

Jā, arī man gribētos ticēt, ka ar savām domām varam sevi pasargāt. Ka mums ir iespēja stāties pretim dabas graujošajam spēkam. Patiesībā es tam arī ticu. Un ticu, ka to var arī iemācīties - lūgt, lai taptu uzklausīts, domāt, lai piepildītos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, iemācīties... Tur jau tā lieta- tas ir jāiemācās. Un to nevar izdarīt ikdienas steigā starp skriešanu uz darbu- māju- augstskolu-vēl kaut ko. Vismaz man šķiet ka nevar. Bet varbūr nevaru tikai es:) Vai pareizāk sakot, nepietiekami gribu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es tanī mākslā trennējos pirms aizmigšanas. Un labi ir tas, ka tam ir zināma regularitāte.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu ja, un vēl labi, ka tad esamn tuvāk zemapziņai:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, tas mirklis starp nomodu un miegu....

(Reply to this) (Parent)