Domā labu! - aizķērās...

Janvāris 7., 2009

10:09 - aizķērās...
k-kas tajā dikti šobrīd aizķērās:

I
Vai viņš bija tik liels kā Galilejs?
Nē.
Kaut arī viņu cepa.

Tikai — kurš pats ir cepts,
Saprot,
Kā svilst
Tava doma
Uz melu un niecības pannas,

Vai viņš bija tik liels
Kā Džordāno Bruno?
Nē.

Kaut arī mūsu laikmeta inkvizīcija
Dedzināja uz sārta
Simtiem tūkstošiem Einšteinu.

Tas bija uz Unter den Linden,
Un tā bija
Inkvizīcija.

Vai viņš bija tik liels kā zvaigzne?
Nē.
Kaut arī mīlēja to kā zvaigzni.

Tā nav parastā mīlestība —
Nevienam no mums
Ne sieva, ne līgava
Nav un nebija zvaigzne.

Un tomēr mēs zvaigznes mīlam.
Ar ko tad?
Ar — to!

Vai viņš bija tik liels? . ..
Beigsim šīs bērnišķības,
Mēs taču visi
Ar kaut kādu šūniņu zinām —
Viņš bija tik liels
Kā Einšteins

Balts, pūkains mākonis
Aizslīdēja gar cilvēces apvārsni
Einšteina matu mākonis —
Gar viņa pieri

II

Kā tur īsti bija ar viņa vijoli?
Kāda varbūtības teorija
Dzīvoja tajā vijole?

Tas, kurš pārcirtis,
Neatradis tajā nekā —
Gaisu Vijoles formā

Bet šoreiz tur guļ
Kaut kas cilvēcei neatrasts
Un tikpat liels
Kā visa kodolfizika

Jo lielāks cilvēks,
Jo vairāk viņš cīnās
Par jaunu cilvēku
Sevī

Vai jūs atceraties,
Ar kādu briesmīgu jaudu,
Slavas zenītā nonācis,
Par jaunu Gogu
Kāvās Van Gogs?

Zinātne arī ir māksla.
Tur, kur tā vairs nav amats,
Bet — zinātne.

Māksla un zinātne —
Planētas,
Katra no savas galaktikas
Varbūt no pretpasaulēm,
Bet — planētas.

Kad uz fotogrāfijas
Einšteins man spēle —
Es dzirdu raķetes pērkonu,
Es redzu cilvēku raketē,
Es redzu cilvēku
Ceļa uz jaunu kosmosu

III

Einšteiniānai ir starpbrīdis
Cilvēki,
Sasauksim preses konferenci!

Būtu ļoti labi,
Ja uz to atnāktu
Cilvēces saprāts.

Esiet pazīstami —
čehs Jans Maidaneks,
vāciete Hilda Rāvensbruka,
ebrejs Haims Mauthauzens...,
Un miljoni
No visām piecpadsmit
Sarkanām republikām.

Es nepaspēšu jums visu nosaukt
Kolonnas ēnu
Viņi uz jautājumiem neatbildēs,
Viņi ir šeit,
Lai jūs atbildētu

Cilvēces saprāt,
Ko jūs tik svarīgu darāt,
Ka jūsu ugunsdzēsēji atbrauc
Stundu pēc ugunsgrēka?

Ja jūsu tornis tik zems,
Ka visu nav iespējams redzēt, —
Tad ņemiet
Gadsimtu kaulus,
Pelnus
Un asinis

Tas cements ir mūžīgs
Tā līdz Mēnesim pietiks

Jāredz, ka tēmē uz Lorku
Jāredz, ka piesien Bruno.
Jāredz, ka indē Mocartu.

Pasaules saprāt,
Kas ir ar jūsu balsi?

Kāpēc rietumu fronte
Pārkliedza toreiz Rolānu?
Kāpēc Fučika balsi
Slāpē grāmatu epigrāfi?

Ar ultraskaņu mēs jau urbjam metālu.
Tad kas ir ar jūsu balss skaņu,
Saprāt?

Jūsu balss atkal sāk pieklust,
Un tas vienmēr ir pirms
Nelaimes.

Starpbrīdis cauri.
Preses konference — arī.
Tā bija sasaukta tāpēc,
Ka pagājušoreiz
Einšteins vēl varēja paglābties Amerikā.

Šoreiz
Nebūs kur glābties

IV

Nē, es nerunāju par pārcilvēkiem
Tas būtu neglīti,
Ja Einšteinam roku vietā
Būtu auguši spārni
Un mierīgo acu vietā —
Prožektori

Un tomēr par to,
ka viņam ir divas rokas,
ka viņam ir divas acis,
ka viņš var pakrist
un salauzt roku,
ka viņš var kļūt tuvredzīgs, —
Nākas ciest

Kad sastopas lielais ar sīko,
Kad sastopas atrasts un neatrasts,
Tad vienmēr
Vispirmā vaina:
— Tev ir divas rokas
Mums ir divas rokas
Tad kāpēc tu drīksti
Atrast vairāk par mums?

Pie sienas
— Tev ir divas acis
Mums ir divas acis
Tad kāpēc tu drīksti
Redzēt vairāk par mums?

Uz sārtai —

Un atkal tās pašas miesas,
Tās pašas vārīgās miesas,
Lūstošo roku un tumstošo acu dēļ
Viņš pakrīt no lodēm,
Sadeg uz sārta,
Izkūp no krematorijas skursteņa

Kliedz: tu esi pret dievu!
Kliedz: tu esi draugos ar nešķīsto!
Kliedz, tu esi zemākā rasei

Bet vaina ir tikai viena —
Ka tu esi Bruno,
Ka tu esi Lorka,
Ka tu esi Einšteins

Bezgala līdzīgs soģiem.
Bezgala lielāks par soģiem.

Lielumu tulko par nodevību

Bet tā ir reliģija, —
Uz ceļiem mezdamās,
Šautenēm kūpot,
Zobeniem švīkstot
Un raķetēm dunot,
Cilvēce pielūdz
Uz vietas stāvēšanas
Un stinguma kultu —
Akmeni

V

Kad tu atnāksi, jaunā gravitācija?
Cik gaismas gadu mūs šķir
No tevis?

Un cik tas iznāk pēc zemes gadiem,
Einštein?

Bērni dzimst skaudrās sāpēs.
Vai tad tā būtu jābūt?

Nav jābūt.
Bet šī sāpju un ciešanu dogma
Jau ir miljoniem gadu veca.
Kaut kur ir kļūdījusies
Pirmā baktērija
Joka pēc varbūt
Izlēmusi, ka dalīsies
Un, par cik — pirmā, —
Lai sāp
Šis varenais brīdis!

Tā miljoniem gadu
Zvēriem un cilvēkiem
Dzimst jaunais ar sāpēm

Kaut kur ir kļūdījusies
Pirmā baktērija
Cilvēce, pieņem pirmo lokomotīvi
Ar tādu pat laimi un sajūsmu,
Ar kādu tā dzima

Cilvēce, pieņem Paganīnī mūziku
Ar tādām pat laimīgām rokām,
No kādām tā nāca

Tas ir tavs lielums,
Tavs ātrums
Un tava dzīvība —
Nevis tavs kauns

VI

Tā ir vēstule no ASV
Bieza

Vēstulē — žurnāls,
Kurā ir viss —
No plāna sendviča
Līdz ceptam sivēnam

Ne tāpēc man sūta šo žurnālu,
Lai es labāk ēstu,
Bet — lai es redzētu,
Ka neēdu labi

Un lai mans vēders ietu
Gāzt iekārtu.

Vēstulē — avīžu skrandas,
Lai es saprastu,
Kas ir brīvība.

Bet uz aploksnes
Bija Einšteins

Samazināts par lihputu,
Izrobots,
Noziests ar līmi,
Lai varētu kalpot par marku.

Nu ko —
Tas ir viss, ko tie var:
«Karu un mieru» pārvērst
Komiksā,
Mocartu —
Šlāgeri,
Einšteinu —
Melu un naida kurjerā

Paldies,
Es sēžu atkal pie teleskopa.

Tā bija vēstule — purvs,
Lai man sapņos nāk Himalaji.
Un viņi nāk

Teleskops griežas pret zvaigznēm,
Un teleskops griežas pret tevi.

Es ēdīšu maizi,
Mēness putekļus pasijāšu uz rokām,
Bet dzīvi nesīšu sevī tā,
Lai, atņemot to,
Mani noteikti vajadzētu uzšķērst.

Bet, ja neviens netaisīsies to darīt,
Tad —
manis nav bijis.

Piezīme: Ojārs Vācietis

(3 jau domāja labu | ir laba doma)