Janvāris 7., 2009

anahata

10:09 - aizķērās... k-kas tajā dikti šobrīd aizķērās: I Vai viņš bija tik liels kā Galilejs? Nē. Kaut arī viņu cepa. Tikai — kurš pats ir cepts, Saprot, Kā svilst Tava doma Uz melu un niecības pannas, Vai viņš bija tik liels Kā Džordāno Bruno? Nē. Kaut arī mūsu laikmeta inkvizīcija Dedzināja uz sārta Simtiem tūkstošiem Einšteinu. Tas bija uz Unter den Linden, Un tā bija Inkvizīcija. Vai viņš bija tik liels kā zvaigzne? Nē. Kaut arī mīlēja to kā zvaigzni. Tā nav parastā mīlestība — Nevienam no mums Ne sieva, ne līgava Nav un nebija zvaigzne. Un tomēr mēs zvaigznes mīlam. Ar ko tad? Ar — to! Vai viņš bija tik liels? . .. Beigsim šīs bērnišķības, Mēs taču visi Ar kaut kādu šūniņu zinām — Viņš bija tik liels Kā Einšteins Balts, pūkains mākonis Aizslīdēja gar cilvēces apvārsni Einšteina matu mākonis — Gar viņa pieri II Kā tur īsti bija ar viņa vijoli? Kāda varbūtības teorija Dzīvoja tajā vijole? Tas, kurš pārcirtis, Neatradis tajā nekā — Gaisu Vijoles formā Bet šoreiz tur guļ Kaut kas cilvēcei neatrasts Un tikpat liels Kā visa kodolfizika Jo lielāks cilvēks, Jo vairāk viņš cīnās Par jaunu cilvēku Sevī Vai jūs atceraties, Ar kādu briesmīgu jaudu, Slavas zenītā nonācis, Par jaunu Gogu Kāvās Van Gogs? Zinātne arī ir māksla. Tur, kur tā vairs nav amats, Bet — zinātne. Māksla un zinātne — Planētas, Katra no savas galaktikas Varbūt no pretpasaulēm, Bet — planētas. Kad uz fotogrāfijas Einšteins man spēle — Es dzirdu raķetes pērkonu, Es redzu cilvēku raketē, Es redzu cilvēku Ceļa uz jaunu kosmosu III Einšteiniānai ir starpbrīdis Cilvēki, Sasauksim preses konferenci! Būtu ļoti labi, Ja uz to atnāktu Cilvēces saprāts. Esiet pazīstami — čehs Jans Maidaneks, vāciete Hilda Rāvensbruka, ebrejs Haims Mauthauzens..., Un miljoni No visām piecpadsmit Sarkanām republikām. Es nepaspēšu jums visu nosaukt Kolonnas ēnu Viņi uz jautājumiem neatbildēs, Viņi ir šeit, Lai jūs atbildētu Cilvēces saprāt, Ko jūs tik svarīgu darāt, Ka jūsu ugunsdzēsēji atbrauc Stundu pēc ugunsgrēka? Ja jūsu tornis tik zems, Ka visu nav iespējams redzēt, — Tad ņemiet Gadsimtu kaulus, Pelnus Un asinis Tas cements ir mūžīgs Tā līdz Mēnesim pietiks Jāredz, ka tēmē uz Lorku Jāredz, ka piesien Bruno. Jāredz, ka indē Mocartu. Pasaules saprāt, Kas ir ar jūsu balsi? Kāpēc rietumu fronte Pārkliedza toreiz Rolānu? Kāpēc Fučika balsi Slāpē grāmatu epigrāfi? Ar ultraskaņu mēs jau urbjam metālu. Tad kas ir ar jūsu balss skaņu, Saprāt? Jūsu balss atkal sāk pieklust, Un tas vienmēr ir pirms Nelaimes. Starpbrīdis cauri. Preses konference — arī. Tā bija sasaukta tāpēc, Ka pagājušoreiz Einšteins vēl varēja paglābties Amerikā. Šoreiz Nebūs kur glābties IV Nē, es nerunāju par pārcilvēkiem Tas būtu neglīti, Ja Einšteinam roku vietā Būtu auguši spārni Un mierīgo acu vietā — Prožektori Un tomēr par to, ka viņam ir divas rokas, ka viņam ir divas acis, ka viņš var pakrist un salauzt roku, ka viņš var kļūt tuvredzīgs, — Nākas ciest Kad sastopas lielais ar sīko, Kad sastopas atrasts un neatrasts, Tad vienmēr Vispirmā vaina: — Tev ir divas rokas Mums ir divas rokas Tad kāpēc tu drīksti Atrast vairāk par mums? Pie sienas — Tev ir divas acis Mums ir divas acis Tad kāpēc tu drīksti Redzēt vairāk par mums? Uz sārtai — Un atkal tās pašas miesas, Tās pašas vārīgās miesas, Lūstošo roku un tumstošo acu dēļ Viņš pakrīt no lodēm, Sadeg uz sārta, Izkūp no krematorijas skursteņa Kliedz: tu esi pret dievu! Kliedz: tu esi draugos ar nešķīsto! Kliedz, tu esi zemākā rasei Bet vaina ir tikai viena — Ka tu esi Bruno, Ka tu esi Lorka, Ka tu esi Einšteins Bezgala līdzīgs soģiem. Bezgala lielāks par soģiem. Lielumu tulko par nodevību Bet tā ir reliģija, — Uz ceļiem mezdamās, Šautenēm kūpot, Zobeniem švīkstot Un raķetēm dunot, Cilvēce pielūdz Uz vietas stāvēšanas Un stinguma kultu — Akmeni V Kad tu atnāksi, jaunā gravitācija? Cik gaismas gadu mūs šķir No tevis? Un cik tas iznāk pēc zemes gadiem, Einštein? Bērni dzimst skaudrās sāpēs. Vai tad tā būtu jābūt? Nav jābūt. Bet šī sāpju un ciešanu dogma Jau ir miljoniem gadu veca. Kaut kur ir kļūdījusies Pirmā baktērija Joka pēc varbūt Izlēmusi, ka dalīsies Un, par cik — pirmā, — Lai sāp Šis varenais brīdis! Tā miljoniem gadu Zvēriem un cilvēkiem Dzimst jaunais ar sāpēm Kaut kur ir kļūdījusies Pirmā baktērija Cilvēce, pieņem pirmo lokomotīvi Ar tādu pat laimi un sajūsmu, Ar kādu tā dzima Cilvēce, pieņem Paganīnī mūziku Ar tādām pat laimīgām rokām, No kādām tā nāca Tas ir tavs lielums, Tavs ātrums Un tava dzīvība — Nevis tavs kauns VI Tā ir vēstule no ASV Bieza Vēstulē — žurnāls, Kurā ir viss — No plāna sendviča Līdz ceptam sivēnam Ne tāpēc man sūta šo žurnālu, Lai es labāk ēstu, Bet — lai es redzētu, Ka neēdu labi Un lai mans vēders ietu Gāzt iekārtu. Vēstulē — avīžu skrandas, Lai es saprastu, Kas ir brīvība. Bet uz aploksnes Bija Einšteins Samazināts par lihputu, Izrobots, Noziests ar līmi, Lai varētu kalpot par marku. Nu ko — Tas ir viss, ko tie var: «Karu un mieru» pārvērst Komiksā, Mocartu — Šlāgeri, Einšteinu — Melu un naida kurjerā Paldies, Es sēžu atkal pie teleskopa. Tā bija vēstule — purvs, Lai man sapņos nāk Himalaji. Un viņi nāk Teleskops griežas pret zvaigznēm, Un teleskops griežas pret tevi. Es ēdīšu maizi, Mēness putekļus pasijāšu uz rokām, Bet dzīvi nesīšu sevī tā, Lai, atņemot to, Mani noteikti vajadzētu uzšķērst. Bet, ja neviens netaisīsies to darīt, Tad — manis nav bijis. Piezīme: Ojārs Vācietis

Read Comments

Reply

No:	( ) Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks. Sviesta Ciba user Lietotājvārds: Parole: Iežurnalēties ar'?
Temats:	Tematā HTML ir aizliegts   Neformatēt automātiski:
Ziņa:

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi