Pirmais kas nāk manās sajūtās par šo ir, ka man liekas gars jau nav saslimis, saslimst jau prāts, fiziskais ķermenis. Jo diagnozi nosakam mēs šeit uz zemes. Gara pasaulē jau notiek attīstība, pat ja mēs to neredzam, gars tik un tā saņem uzdevumus, kas jāatrisina, cita lieta kā ar to tiek galā. Pa lielam tas ir tā gara plāns uz zemes caur šādu stāvokli kaut ko apgūt.
Manuprāt, gariem tas diez vai traucē komunicēt. Vismaz es to tā sajūtu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Domā, ka tas ir prāts, kurš senseniem notikumiem piešķir pilnīgi citu skanējumu, izdomā, ka derētu atriebt to, kur nekā atriebjama nebija? Vai tomēr tas ir gars, kurš aiz pārpūles rada pilnīgi šķības emocijas un izjūtas? Un trakākais, ka tas cilvēks ārda visu ap sevi... Un, ja tā turpinās, tad pazaudēs arī to, par ko it kā cīnās...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Zemapziņa akli izpilda tās pavēles, ko tai dodam un nešķiro, ko vajadzētu un ko ne. Mēs ar savu prātu un domāšānu dodam tai norādījumus un nekad ne otrādi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Zemapziņa= gars?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas drīzāk pieder pie gara kā pie prāta. Jo zemapziņa ir kā mūžīgais ieraksta maģītis, kas visu fiksē un neko neanalizē. Prāts analizē. Prāts izvērtē slikti/labi, patīk/nepatīk. Kā arī akceptē vai neakceptē zemapziņas dotos signālus, tb intuīciju klausa vai neklausa

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu re- tad jau sanāk, ja prāts slims, ar garu nav vērts runāties... Tāpat nedzirdēs...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

well, vispārīgi sākotnējā mana doma šim poustam ir = tas tiek darīts attālināti. un nozīmīga ir piebilde - ja to dari ar mīlestību un tici, tad viss iznāk. un šeit nav runa par otra izmainīšanu, kā arī ieejot jau pavisam citā tēmā - tu otram nevari palīdzēt, ja viņš to nevēlas, ja runa ir par ko tādu. nu tā kautkā..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu ja :) Ok, paldies par sarunu :)

(Reply to this) (Parent)