kochka:

Šajā pelēkajā un aukstajā dienā galvā sāka skanēt dziesma, kuras nosaukumu pa dienu nevarēju atcerēties (tikai tagad atnāca), bet videoklipu gan spēju labi vizualizēt, jo varbūt pati dziesma nemaz tā neuzrunāja. Klipā galvenā varone satika dažādus cilvēkus, kuri pēc sarunas aiz sevis atstāja akmeņus. Beigās jaunajai sievietei bija pilna soma ar akmeņiem, ko varētu interpretēt kā vainas sajūtu, cilvēku pārmetumus vai citu problēmu (smagumu) uzņemšanos. Varbūt pat nevajag nodalīt. Pēc darba aizgāju uz parku salasīt dabas materiālus darbnīcai. Neko neplūcu, ņēmu to, kas zemē nokritis, jo vajadzēja tikai piecus, plus akmeni. Viss salasījās tik viegls un gaisīgs, pat skaists ķiršu koka zieds mētājās zālītē. It kā gaidītu tieši mani. Vēl dīvaini aptvert, ka pavisam nesen jautājumi: kur es esmu? kāpēc esmu šeit? šķita tikpat ikdienišķi kā elpošana. Un tie parasti radīja tādu kā drošību un mazināja apjukumu ik reizi, kad tos uzdevu. Savādi aptvert, ka jau kādu gadu tādus sev vairs nevaicāju, jo svarīgāk bijis vispār piecelties, kustēties, nokļūt no viena punktu uz citu utt. Varbūt tiešām smadzenes ir tik garlaicīgas, ka visu šo laiku bijušas aizņemtas ar to, lai es izdzīvotu, nevis reflektētu? Bet nu ir tik laba sajūta, ka atkal spēju domāt! (Ja vien tā nav ilūzija, ka domāju, hehe)

kochka:

kochka:

Šķiet, ka pirmo reizi pa ilgiem laikiem naktīs vairs nelecu no gultas vairākas reizes, lai pārbaudītu, vai esmu aizslēgusi durvis. Un katru reizi tas ir mani tā kaitinājis, jo galīgi nav man raksturīga šāda apsēstība. Vienubrīd pat galvā pazibēja stulba doma, ka tas man no kāda ir pielipis. Protams, uzreiz to noraidīju kā absurdu un neloģisku, labi vēl, ka tik daudz saprāta man piemīt. Tikai ziemā uzzināju, ka tādas darbības veikt ir raksturīgi daudziem cilvēkiem, kad pēc sāpīgiem pārdzīvojumiem vajadzīga drošības sajūta.

kochka:

Šodien apstaigāju apkaimes skolas un ļoti noguru. Ceļā uz atlikušo apciemojamo ēku šķita, ka esmu kļuvusi par 100 kilogramiem smagāka, tik grūti paiet, it kā man būtu uzkrauts viss pasaules smagums un nastas. Norakstīju šo nogurumu uz negulēto nakti. Bet tad notika kaut kas savāds. Kad iznācu no skolas un viss bija beidzies, smagums bija pazudis. Likās, ka ir pieauguši spārni un var pat lidot, jo esmu pēkšņi kļuvusi vieglāka par pūciņu. Varbūt tiešām esmu uzņēmusies nepareizos darbus. Man šķiet, ka tikai daļēji esmu iemācījusies būt par aizsargājošo pieaugušo savam iekšējam bērnam, ja skolas joprojām nedaudz biedē. Uz brīdi no drošās un paredzamās pieaugušo pasaules mani izsita gaisā jūtamais pusaudžu apjukums, bailes, nedrošība un mulsums.

kochka:

"I'm not weird. I am limited edition."
(c) uzlīme tīņu žurnālā


Nezinu kādā sakarā tas teksts uzjundīja manī Išiguro romāna "Klāra un saule" noskaņas.