ceļojumu piezīmes

beidzot, starp darbiem un nedarbiem, ir piebeigts Marokas stāsts, sākums (1 diena) kaut kur tad iepriekš :)

9.09. (2ā.diena)

Vakardienas atskaņas:
„Ceļos augšā, aunu kājas
Skatos tās jau apautas”… (tiešām, izpakojoties no guļammaisa konstatēju, ka meklētās čības jau ir kājās)
vai
Rīts,
Tas nozīmē vienu,
Tu esi dzīvs… (nebija jau TIK traki, bet zini, ka ceļojums jau ir atmiņām paliekoši sākts)

Nav viegli. Ceļamies 4os, spriežot pēc pēdējiem foto uzņēmumiem, kuros redzami laika iestatījumi, pēc 3 h gulēšanas. Rīta tualete, iečekošanās, 4 h lidojuma un juhuuu esam Āfrikā. Kādreiz tas šķita kaut kas tāls un neaizsniedzams, bet tagad 6 h lidojuma un esi citā kontinentā, pasaulē.
Kopā biļetes mums izmaksāja 220 ls tiem kam bagāža, 200 ls bez, izmaksas varēja būt arī mazākas- laikus vai uz citiem datumiem, mēs iepirkām nepilnu mēnesi iepriekš un datumi arī bija no svara.
Vēl kādu stundu, divas nīkstam rindā pasu kontrolē, pirms tam aizpildot par sevi anketu- kas var zvēru un ko viņš Āfrikā darīs. Katram pasē iespiež ieceļošanas numuru, šo ciparu mums pieprasa arī vietumis hoteļos. Caur face kontroli tiekam diezgan veiksmīgi cauri, labi zināt sākotnējās apmešanās vietas adresi un/vai turēt pie rokas tās rezervāciju.

Marakeša.

Iečekojamies riādā- Hotel Riad Rahba, kuru Marakešas medinā (vecpilsēta, ar- tirgošanās ielām) labirintos atrodam viens, divi. Duša, podiņš; ziepes, tualetes papīra gan nav (bet tie jaut tāpat extras šai valstī), pirmā duša auksta, vienā brīdī vispār nav ūdens, bet kopumā labāk nekā gaidīts. Šī gan mums izrādās visdārgākā apmešanās vieta, no cilvēka 15- 18 EUR.
Nosnaužamies, uzkožam līdzi no LV paņemto paiku, atstājot vēdera pārbaudi uz vēlāko. Vispār no LV tiek paņemta rupjmaize, auzu pārslas- nebaltām dienām, jo nebija dzirdētas pieredzes kā ir ceļot Āfrikā ramadana laikā.

Ramadāna gavēnis ir viena no muslima reliģiskajām pamatpraksēm. Lunārā muslimu kalendāra devītajā mēnesī iestājas ļoti īpašs laiks. Šajā laikā muslimi atturās no ūdens, pārtikas un seksuālajām attiecībām no rīta gaismas (agrāk nekā saullēkts) līdz pat saulrieta beigām (Saule pazūd aiz horizonta).
Šo darot muslimi trennē savu pacietību, izturību un noturību. Viņi labāk izprot izsalkušos, izslāpušos un neprecētos. Šis mēnesis ir pavadīts ar pastiprinātu reliģisko praksi, lūgšanām, Korāna lasīšanu un recitēšanu, un labdarību. Šis mēnesis ir īpašs lai attīrītos fiziski un garīgi, stiprinātu ticību un sakārtotu savas attiecības ar Dievu.

Tas pēc definīcijas, bet nebija tik traki, tik nedaudz sākumā, kamēr iebrauc, kas un kā te notiek ar ēšanas un parējām lietām. Šajā laikā braukt noteikti ir ekonomiski izdevīgāk, jo ēdināšanas iestādes & kafe pa dienu vnk. ir ciet.

Izejam ielās.
Karsts, dienas vidū termometra stabiņš pietuvojas 35, 40, toties patīkami rīta pusē un īpaši pēc saules rieta.
Iedomātais, dzirdētais kultūršoks tā arī netiek sagaidīts, sākumā tik sajūta kā filmā, ka tas nenotiek ar tevi. Visapkārt trokšņi, dzīvība mutoļo, cilvēki, kuri galvenokārt ģērbti džellabās, tirgotāji, kuri grib ievilkt katrs savā preču valstībā, crazy traffic- pagājušā/aizpagājušā gadsimta velosipēdi, mopēdi, kuri kursē turpat medinas ielās starp tirgotāju bodītēm, lielājās ielās bonuss tam, galvenokārt, veci auto, busi, kuri nepārtraukti liek par sevi manīt signalizējot, ēzeļi, un vēl dažādi vietējo braucoši, stumjami veidojumi, izplūdes gāzes, dzīvnieku ekskrementu smaciņa, dažādu garšvielu, vīraku smaržas. Putekļi, netīrība, ka jau pēc 15 minūšu iziešanas ielās, liekas, ka rokām pieaugusi otra āda, par kājām nemaz nerunājot. Pa reizei arī kāda diedelējoša bērneļa vai sievietes roka, bet tā, arī gaidīto lielo nabadzību, vismaz šajā pilsētā nesajūtam.
Vietējo ziņkāre, uzbāzība arī nav tik liela kā dzirdēts vai arī mēs esam pārāk atturīgi, Ziba vienīgais šobrīd komunicē pa pilnu programmu. Divi no mūsējiem iepērk džellabas, kas izraisa vēl lielāku vietējo uzmanību. Domājams, puiši tik daudz komplimentu tik īsā laikā nekad nav saņēmuši (nepārtrauktie- nice jellaba). Arī es saņemu pa komplimentam, tiesa gan ar stiprā dzimuma starpniecību, jo komplimentus sievietēm personiski, vismaz šajā pilsētā nesaka.
Par saules esamību aiz horizonta, vietējiem pavēsts arī no minaretiem skanošā saukšana. LV tā skanētu pēc evakuācijas trauksmes, bet šeit tādu dzird 5 reizes dienā, jā un vienu no tām ap 5iem no rīta, saulei austot.
Pēc saules rieta ramadana laikā visa valsts ēd, visi pārējie procesi tiek pārtraukti, ielas tukšas, bodītes aizvērušās. Tūristam zelta minūtes, stunda, miers, atjautīgākais var pat paspēt sastrādāt arī kādus nedarbus, ielīst, uzkāpt kur līdz galam nav atļauts.
Vakarā pēc lūgšanas, viņiem sākas „dzīve”, tad arī mēs tiekam pie pirmās marokāņu maltītes baudīšanas, Izvēlos kuskusu (putraimi) ar dārzeņiem, gardi. Marokāņiem laba garšas izjūta- gardi ēdieni, pārsvarā gan saldi, kurus viņi gatavo bez cukura, sāls, ar dārzeņu (piem, burkānu, cukini), rozīņu, safrāna, etc. saldo dārzeņu un garšvielu palīdzību. Visiem vēderiem ok.
Runājot par vēdera profilaksi ar Daigu rītā, vakarā ieņemam 25 g stiprās dziras (balzams, šņabis, arī dzīve liekas uzreiz siltāka, mierīgāka), kola pie pusdienām un reizumis kāda oglīte, ja kāds ēdiens liekas aizdomīgāks, bet arī pārējiem, izņemot divus tautiešus, ar vēderiem ir ok. Kaut nevar jau arī par 100 % teikt, varbūt kāds neatzinās.
Izstaigājam vēl vakara melnumā medinu un dodamies uz hoteli, turpināt vakara čillu uz jumta. Guļammaiss, paklājiņš un turpat uz jumta arī trijotne guļam, jo istabiņās ir karsts, bezgaiss. Hmm, izrādās jau pašā ceļojuma sākumā mums (man & Jāņiem) ir kopēja sajūta, vēlme par citādu vēlamo pasākumu- mīkstu gultu aizstājot ar cietu, toties tuvāk dabai- jumtu. Pa nakti gan dzirdu kādu odu, kas pēc īsas mācību stundas zooloģijā, izrādās ir moskīts- mazāks par odu, bet sīc tik pat neciešami-nu tāda kā maza uzbāzīga, čīkstoša odu sievietīte.
Dažs labs iepīpē kāsīti hašiša, izdzeram vēl Frankfurtē iepirkto vīniņu, klačiņa, aizmigšanas lūkojoties zvaigznēs. Redzu arī kādu krītošu, ko ievēlos jau vairs neatminos, bet kaut kad tas noteikti arī piepildījās/piepildīsies.
No rīta (naktī) pamodina evakuācijas skanējums, dievkalpojums- saukšana no minoretiem uz pirmo rīta lūgšanu. Tāds kā dievkalpojums, lūgšana pa skaļruņiem visā pilsētā vienlaicīgi- saprotu tikai- Allāh, Allāh. Pirmās reizes nepierasti, pēcāk jau sāk pat baudīt, patīkamas sajūtas. Turpat dzirdami arī gaiļu un citu putnu traļi, nez kurš kuru tur modina- gaiļi lūdzējus vai lūdzēji ar savu lūgšanu gaiļus.

10.09. (3.diena)

Otrā diena Marakešā, līdzīgi kā pirmā, klīstam pa medinas ieliņām.
Ievērtējam dzīvi ārpus medinas, jauno rajonu, šeit gan nejūtamies savā ādā, pārāks liels miers, nekā īpaša skatām- eiropeiska pilsēta, šobrīd labāk novērtējam medinas haosu (vēlāk gan dziedāsim citu dziesmu par medinām). Arī Āfriku ir iekarojis Macdonalds.
Tik ar jaunu vakara čilla atribūtiku- ūdenspīpe, ko par samaksu paņemam no viesnīcnieka.
Nakts turpat uz viesnīcas jumta.

Rezumē: Marakeša- pilsēta, kura radīja pirmo iespaidu par Āfriku, katra nākamā pilsētā brīžiem ir pat ļoti krasi atšķirīga kultūras, sabiedrības, apkārtējās vides un dabas ziņā. Jo vairāk uz ziemeļiem, jo franciskāka vide. Ja Marakešā runā angliski, tad Kasablankā 95 % franciski, kā nekā bijusī franču kolonija. Tāpat krasas dabas atšķirības, pie Marakešas praktiski tuksnešaina vide, kurā nekas vairāk par kaktusiem un kādam krūma neaug, uz ziemeļiem zaļāks, ceļā uz Meknes braucām pat cauri vīnogulāju laukiem. Marakeša atstāja labas, draudzīgas (jo ne visas tādas šķita) pilsētas iespaidu, ar kuru labi sākt Marokas iepazīšanu.
Runājot par drošību, viesnīcnieks vienīgi neiesaka iziet ielās pēc pusnakts, kad policista kungi mājās aizdevušies, ielās tad varot šķirties no kādas personiskās mantas. Īpaši uzmanīgi izturoties pret vietējiem, kuri izrāda interesi par jūsu apģērbu (kur, pa cik pirkts), citām personiskām mantām. Mums šī ceļojuma laikā bija tikai viens tāds nepatīkamāks piedzīvojums (adrenalīnam) ar kādu vietējo gidu Rabatas piepilsētā Salē, bet par to vēlāk.

11.09. (4.diena)
Dodamies kalnos, uz ciematiņu IMELIL.
Toubkal 4137 m augstākā virsotne (otrs augstākais kalns Āfrikā), pirmā bāze 3207 m Refuge Du Toubkal- Club Alpin Francus de Casablanca), Imelil pilsētiņa pie 2000 m. Šeit viesnīcā sarunājam atstāt mantas, paņemot somā tikai pašu nepieciešamāko- ūdeni, kaut ko graužamu, guļammaisu.
Taxi 350 naudiņas jeb dirhami, uz četriem, 90 uz galviņu (1 Eur=11 Dh), bik vairāk par 8 Eur.
13os izejam uz klanu pirmo bāzi, kur mums paredzēta nakšņošana kalnu mājiņā.
Kalnos mums bija sarunāts gids, bet mierīgi varētu arī bez iztikt, gana ļaužu (kalnu tūristu) vai vietējo iedzīvotāju, kas ar ēzeļiem kalnos piegādā ūdeni, pārtiku, citas nepieciešamās lietas vai vnk. nesa kāpēju mantas. Neapmaldītos. Kaut bija mums arī viens biedrs, kurš atpakaļ ceļā paspēja izstaigāja arī netālo blakus ciematu.
Grūti gāja, brīžiem ļoti, īpaši meitenēm, bet to izdarījām. Tieši ar tumsu ieradāmies nometnē, 6 h kāpiena, bez lielām pauzēm, tik cik, lai elpu atvilktu un tālāk tiktu. Par kalnu ainavām domas kādas pirmās pāris stundas, pēcāk no neierastās slodzes „visu dzīvi pārdomāt sanāca”, arī par palikšanu kādā no ceļa posmiem. Un vēl tas kalnu laika apstākļi- no rīta saulains, ap 11, 12iem sāk parādīties pa mākonītim, kuru daudzums ar katru stundu palielinās ģeometriskā progresijā, pat nepamanot kā pāriet smidzeklī, tad migla, ka jau vairs neredz apkārt tālāk par 20 m. Kalnos ar katriem 200 m paliek par grādu aukstāks Mugura slapja no lietusmēteļa radītā kondensāta, tāda maza siltumnīca.. Labāk kāpt būtu bijis izejot ar saules lēktu vai tuvu tam, bez steigas, vairāk laika atpūtai un ainavu nesteidzīgai baudīšanai.
Bet, zinot cik grūti brīžiem gāja, noteiktu kāptu vēlreiz.
Šo divu nedēļu laikā, šī bija viena no divām fiziski grūtākajām dienām, brīžiem pat līdz asarām, bet kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Vai ne?
Kalnu namiņš gan dikten omulīgs- silti piekurināts, daudz smaidošu, pozitīvi noskaņotu dažādu nacionalitāšu un vecuma cilvēku, kuri šeit domājams ir lielās mīlestības dēļ uz kalniem un to feelingu, ko var gūt tikai šeit- dabas vienreizībā, varenumā, spēkā, ko dod kalni. Istabiņā 4 divvietīgas, divstāvīgas gultas un katram pa plauktam mantām. Siltas vakariņas, tēja.
Vakarā no noguruma un kalnu gaisa grūti iemigt. Uz rokām uzmetās balti uzpūtušies (iespējams no sakasīšanas) plankumi, gids teicās- kalnu slimības pazīme.

12.09. (5.diena)
Rīts kalnos vnk. burvīgs- saulīte, kalnu ainavas, auksts gan, varētu būt pie nulles, + 5 grādiem.
Zinot, ka atpakaļ pa kalnu takām tāls ceļš ejams, meitenes aprēķinam spēkus, puišus pavadām tikai kādus pārsimts metrus tālāk uz pašu virsotni (nepilni 1000 m augšup, pa kalnu zigzag takām vairāk) un dodamies atpakaļ uz nometni, lai pēc kāda laiciņa lēnā garā laistos atpakaļ uz Imelil.
Izejot 9os, finišējam pēc kādām 6 h. Pirmie puiši jau ierodas 1-1.5 h vēlāk. Esot iespaidīgi skati, bet ļoti grūtu un labi, ka mēs neesot kāpušas, atpakaļ vnk šodien netiktu.
Mums meitenēm diena izvērtās vnk. idilliski- čillojot un priecājoties par skaistajām, vakar neredzētajām ainavām. Viscaur blakus takai tecēja kalnu urdziņa, kas šai ainavai piedeva vēl lielāku odziņu.
Uzēdam viesnīcnieku gatavoto, bezgala gardo tadžīnu (dārzeņi ar gaļu cepti atklātā ugunī īpašā traukā ar vāciņu, 45 Dh), saldo (7 karotītes cukura, samaisītas) piparmētru tēju (10 dh), ko vietējie sauc par Berberu viskiju (nav jau brīnums, acis uzreiz vaļā no tāda enerģijas daudzuma) un dodamies atpakaļ ar taxi (120 no pers.) uz Marakešu.
Imlil mums sanāk ar viesnīcnieku neliels čp, jo sākotnējā doma bija palikt viesnīcā, bet tā kā šeit nebūtu, ko darīt, plānus mainām, dodoties atpakaļ uz Marakešu. Viesnīcniekam šī doma nepatīk, bizness iet garām- dabonam mīļā miera labad samaksāt kompensāciju, 400 Dh.
Marakešā jau ierodamies tumsā noguruši, bet laimīgi.
Nakts tai pat viesnīcā. Pamēģinu pirmo reizi „Stasi- hasi”. Nezinu vai no saguriena, 25 gramiem balzama vai Stasa, tāds neliels alko efekts, mundrumiņš, zvaigžņota debess. Skaisti.