Jautājums reāli jocīgs, bet ja principā tas ir bijis domāts ļoti reālistiski, tad sekvence būtu: (1) vainot pašai sevi, ka nenosargāju, neizglābu, nedarīju kaut ko pareizāk (2) pēc miļons gadiem un daudzām sesijām pie psih* saprast, ka vispār tā nav (tikai) mana vaina (3) automātiski pieņemt, ka tam, kurš ir bijis vardarbīgs, ir bijis kaut kāds tik nepārvarams iemesls vai situācija, ka es to pat nespēju saprast (ajmīn psc, es nezinu, kādās ciešanās man būtu jābūt, lai cita cilvēka nogalināšana/sakropļošana man šķistu *labāks* risinājums) (4) varbūt eventuāli nonāktu pie kaut kā saprātīgāka
Bet es vispār slikti parsēju ļaunumu, psih* mani par šito visu laiku bar (tb domāju par to pilnīgi šķērsām un no otra gala, un tas ir nevis vienkārši dumji, bet arī bīstami man pašai, tipa ja es pati uzrautos uz kaut kādu pretekli, tad pavadītu neproporcionāli daudz laika, mēģinot noskaidrot, cik tieši nelaimīga ir bijusi viņa bērnība un vai es tur kaut kā varu palīdzēt, kas, protams, ir pats debīlākais, ko vispār šajā situācijā var darīt ^^)
|