aptauja -

From: po Date: 23. Decembris 2012 - 20:27 Re: Mērkaķiem nav garlaicīgi (Link)

Lūk, es lieku pretī to, ko, manuprāt, teicu jau iepriekš: garlaicīgi nav tikai garlaicīgiem cilvēkiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

From: arrivederci_ Date: 23. Decembris 2012 - 20:33 Garlaicība kā dzīves maksima (Link)

Jo visinteresantākie cilvēki svētdienas vakarā sēž internetā, lasa cibu un pilda stulbas aptaujas :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

From: po Date: 23. Decembris 2012 - 20:36 Re: Garlaicība kā dzīves maksima (Link)

alkas pēc līdzdalības eksistencē var ieņemt visdažādākās formas

turklāt - apšaubu tiešu korelāciju starp "interesantumu" un "garlaikotību"; iepriekš teiktais drīzāk kā tendencioza provokācija
un vēl - nedrīkst aizmirst to par "kontekstu" jeb situāciju, kura mēdz diktēt noteikumus. ne visiem pietiek laika un līdzekļu būt interesantiem, ar kārti lecot pāri Lielajam Kanjonam vai šņaucot kokaīnu uz jahtas Karību jūrā. (it kā tas būtu interesanti, anyway)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

From: arrivederci_ Date: 23. Decembris 2012 - 20:48 alkas pēc līdzdalības eksistencē var ieņemt visdažādākās formas (Link)

Es dažreiz domāju, ka līdzdalības alku realizēšana internetā ir tikai vājo, bez pašrealizēšanās citos veidos resursiem esošo cilvēku izmisuma kruķīši, ar ko mēģināt izvilkt līdz brīdim, kad varbūt resursu pietiktu.

Bet tad arī dažreiz šie paši it kā "bezresursu" cilvēki rada kaut ko tik lielisku, kas man liek iepriekš teikto apšaubīt, un tomēr novērtēt interneta vidu kā savdabīgu, kreatīvu izpaušanos.

Es nevaru izlemt vai internets ir māksla vai miskaste.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

From: po Date: 23. Decembris 2012 - 20:57 Re: alkas pēc līdzdalības eksistencē var ieņemt visdažādākās formas (Link)

Kamon, māksla principā ir atkritums, un dažādās platformas - teātri, galerijas, operas, arī ciba ir tikai miskastes. Un kulturāls cilvēks novērtē atkritumus, kas skarbajai izdzīvošanai ir lieki, un lien iekšā, kaut arī praķīti var sasmērēt, kamēr plebejs parastais bīstas miskastes un izliekas pārāks par cilvēcību, nemaz neņemot pāri pār mēru, nelietojot tik smalkus instrumentus, kas sataisa skaidu lērumus, un par "mākslu" jeb dvēseles alkām un lidojumiem pieņem visrāpojošākos no putniem, sasietus, pieradinātus, gar-lai-cī-gus. Un tad nu cilvēks parastais garlaicību nepazīst, kamēr tiem, kas nolādēti lūkoties smalkāk, būs gatavi i pa miskastēm rakties, i drēbes nosmērēt, i reāli ar slimību riskēt, lai šo viduvējo garlaicību, kas ģenētiskajam materiālam un tā izplatībai dod kāroto komfortu, pārvarētu tajā izaicinošajā pašrefleksijas individuālismā, kas piedāvā aizvien jaunus dziļumus, augstumus, platumus un tālumus, par lielāko no biediem noliekot mūžam plakano un pieejamo Māti Zemi. Drošība ir garlaicīga tikai drošajiem. Tie, kam mātes pups vienmēr tik labs, cik vienmēr, pie tā arī paliek un ne lidošanu, ne niršanu, ne skriešanu, ne tveršanu neaptver. Kurš tad beigās ir garlaicīgs, un kas tad beigās ir garlaicība? Varbūt visa tā miskaste vienai lielai dvēseles pusei ir vienīgā īstā dzīvība.

(Reply to this) (Parent)