XOOX. Cilvēks. - Post a comment

Kādu laiku padzīvojot ārzemēs, domāju, jebkurš pamana atšķirību starp turieniešiem un tejieniešiem. Viņi ir atvērtāki, atvainojas, ja netīšām uzgrūžas virsū, uzsmaida it kā bez iemesla.. Pēc tam atbraucot šeit, kur cilvēki ģērbjas pelēkā un melnā, iet, skatoties vienā punktā, izvairas no acu kontakta un uz ielas nesmaida, ir tāda dīvaina sajūta. Jo... kāpēc? "Tradīcijas"? Latviešu mentalitāte? Starpnacionālie konflikti? Lielpilsētas nenovēršamā "siļķu muca"?
Man šķiet, šis džeks ir pareizi to aprakstījis.
Lielā mērā tās ir CCCP apspiestības sekas un joprojām esošas bailes. Ne tā pasmaidīji, varēji nokļūt Sibīrijā. Vai vismaz dabūt čekas novērotāju uz astes. Jo izskaties pārāk laimīgs. Kurš to grib? Tāpēc tagad cilvēki joprojām pēc inerces ir tik vienaldzīgi un cenšas būt neievērojami.
Man liekas, ka ir vajadzīga vienota valsts politika, lai uzlabotu psiholoģisko klimatu šeit, Latvijā un Rīgā, iedrošinātu cilvēkus smaidīt un cienīt vienam otru, kā arī nokratītu tos desmitiem gadu vecos baiļu pinekļus, kas vēl palikuši un pinas pa kājām.