Šodien kārtējais mazais panākums weikojot- pagriezieni caur muguru. Trīs reizes no labās rokas uz kreiso, trīs reizes no kreisās rokas uz labo. Esmu lepns par sevi, tā vēl varbūt nonākšu arī līdz lēcieniem. [Nav kauns būt iesācējam. Kauns ir nemēģināt iesākt.] Tomēr, tomēr- lēcieni mani baida. Galu galā, man ir divi bērni :))
Vasarā Rīgas ielas ir fantastika. Emociāls baudījums un pārdzīvojums. Tieši vasarā es saprotu, kādēļ ikkatra sieviete var atrast sev pielūdzējus. Jo ikkatrā sievietē, gan jaunā gan padzīvojušā kaut kas ir (ne tikai dvēselē), un to var redzēt tādās dienās kā šī. Gaita, kājas, dibena šūpošanās, bedrītes, iedobīte starp krūtīm, krūšu gali vai to šūpošanās, seja, kakls, vēders vai gurni. Katrā sievietē ir kaut kas, ko apbrīnot un par ko sajūsmināties pat nejaušam garāmgājējam.
Un tagad iedzeram :))